Kopš cilvēces pirmajiem soļiem kosmosā ir arī radusies kosmisko atlūzu izgāztuve, kas rotē orbītā ap zemi un rada draudus tālākai izpētei izplatījumā. Kosmosa kuģu atlūzas Zemes orbītā nule kā radījušas bojājumus Starptautiskajai kosmosa stacijai, bet daļa no atlūzām draud nekontrolēti krist uz Zemes. Kā šī milzu ātrumā dreifējošā izgāztuve radusies, kādus riskus tā rada un kā to savākt, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Starspace observatorijas saimniece Anna Gintere un IT speciālisti un kosmosa entuziasti Raitis Misa un Ints Ķešāns.

Anna Gintere atzīst, ka par atkritumiem kosmosā domā jau sen, jo kosmosa industrijā ir arvien vairāk spēlētāju un dažās orbītas zonās problēma vēl netiek pienācīgi izvērtēta un risināta

"Zemei tuvajā orbītā ir daudz valstu un institūciju, kas var ievadīt satelītus, un lielākajā gadījumā nedomā, kas ar tiem notiks tālāk," skaidro Anna Gintere. "Nonākšana atpakaļ Zemes atmosfērā un tāda veida iznīcināšanās nenotiek tik strauji, cik strauji orbīta tiek piepildīta. Atsevišķas zonās viss būtu daudz maz kārtībā, bet tieši Zemei tuvajā orbītā tas ir ļoti smags jautājums."

Ints Ķešāns piekrīt, ka problēma arvien aug augumā, tiesa, pēdējā laikā par to daudz vairāk arī domā. Šobrīd katram, kas šauj satelītus - ASV, Krievija, Ķīna vai Eiropas Savienība, katram ir savi noteikumi, kā rīkoties, lai atlūzas nevairotos tik ātri.Bet visas iniciatīvas ir katras valsts pašas rokās, viena starptautiska regulējuma nav.

Atlūzu iznīcināšana arī ir dārga, tie ir simtiem tūkstoši, miljoni, kas nāk klāt pie misijas izmaksām. Bet problēma neļaus par sevi aizmirst.

"Varētu kaut ko darīt ar lielajām atlūzām. Lielākā daļa atlūzu rodas no pašām atlūzām. Lielās ir varbūt ir daži tūkstoši. Tādas, kas ir vidēji lielākas par 10 centimetriem, ir apmēram 27 tūkstoši, centimetra atlūzas - pusmiljons, milimetru lielas - neviens īsti nezina cik, un tāds nekad nesavāks." skaidro Ints Ķešāns.

Viņš arī norāda, ka pāris milimetrus liela atlūza, kas pārvietojas ar lielu ātrumu un līdz ar to ir ļoti bīstamas, var caursist satelīta korpusu un atkal būs jaunas atlūzas.

"Liela problēma ir maziņās, jo tās var izsist no ierindas gan strādājošu satelītu, gan radīt lavīnveida secību, ka atlūzas rodas arvien vairāk un vairāk. Nav jau tā, ka atlūzas, kas rodas sadursmēs, paliek kādā konkrētā orbītā, izplatās gan uz leju, gan augšu daudz plašākā reģionā. Jo viņas ir sīkākas, jo grūtāk ir novērot un kontrolēt," Anna Gintere.

"Nevajadzētu novēlot to brīdi, kad sākam par to aktīvi domāt un rīkoties. Citādi nāksies dažus gadus gaidīt, kad vismaz daļa atlūzu ienāk atpakaļ Zemes atmosfērā."

Runājot par iespējamo atlūzu savākšanu, Raitis Misa atzīst, ka vieglāk īstenojamā ideja ir veidot visas lietas tā, lai pēc darbības beigām varētu atgriezt kontrolētā atmosfērā, to jau dara un tas notiek.

"Ir virkne vecu objektu, tajā skaitā ap 3000 satelītu, kas vairs nedarbojas, ir dažādas iespējas dabūt atpakaļ," norāda Raitis Misa. "Ir doma un aktivitāte, kas uzsākta, - Eiropas kosmosa aģentūras "Clear Space" projekts, nolīgta firma, kas aizvāks lielākas atlūzas."

Domā ir pielidot klāt, savākt un ievilkt atmosfērā atlūzi, lai tā kontrolēti sadegtu un tiktu aizvākta no orbītas.

"Ir vēl trakas idejas atlūzas apūst ar putām, tā palielinot to virsmu un līdz ar to atmosfēras pretestību un laiku, kas nepieciešams to nonākšanai Zemes atmosfērā," bilst Raitis Misa. "Tās trakākas domas, kas nav nereālas, bet praktiskas darbības nav sāktas."

Aktīvas darbības, kā novākt esošās atlūzas, nav, jo tas ir dārgi. Šobrīd aktuālākais - samazināt jaunu veidošanas ātrumu.

Zemes dvīnes - Veneras - izpēte

Nesen Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija (NASA) nāca klajā ar paziņojumu ar nākotnē iecerētām misijām uz Venēru. šo planētu mēdz dēvēt arī par Zemes dvīņumāsu, jo izcelšanās laiks abām ir līdzīgs. Arī izmēros tās daudz neatšķiras, taču rakstura ziņā tās ir pilnīgi pretējas. Kāpēc Zemes dvīne pārvērtās par karstu un indīgu gāzu mākoni ar augstu atmosfēras spiedienu un kādu derīgu informāciju mums varētu sniegt plānotas NASA misijas, skaidro Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks un Latvijas Universitātes Muzeja eksperts Ilgonis Vilks.

Viņš norāda, ka abas planētas ir veidojušās apmēram vienā laikā – pirms 4,5 miljardiem gadu, bet, kad sāka Venēru pētīt no kosmosa, ieraudzīja lielās atšķirības – biezie, necaurspīdīgie mākoņi, kuriem cauri neiet saules gaisma un nevar arī paskatīties ar teleskopu. Tur arī ir ārkārtīgi karsts un ārkārtīgi liels spiediens. Tas traucē nolaisties uz planētas virsmas un to pētīt.

Venēra – Zemei tuvākā planēta, spožs debess objekts, kas uz Zemes novērojams kā rīta vai vakara zvaigzne, taču izaicinājumi to pētīt – pamatīgi. Ārkārtīgi augstā temperatūra un lielais spiediens nebūt nav vienīgie parametri, kas Venēru padara īpašu. Kā nākamo faktoru varētu minēt Venēras specifisko atmosfēru, kas saistīta ar augsto temperatūru, un to plašāk raksturo Ilgonis Vilks.