„Garīgums bez kvantu fizikas ir nepilnīgs realitātes attēls,” teicis Tibetas budisma garīgais līderis Dalailama.

Vai kvantu fiziku var pamatot filozofijā un garīgajā pieredzē? Bet varbūt garīgums bez kvantu fizikas ir nepilnīgs realitātes atveidojums? Raidījumā Zināmais nezināmajā mēģinām atbildēt uz jautājumu, kas tad var vienot šķietami dažādas lietas – budismu un kvantu mehāniku. Par to, kas ir kopīgs šīm divām nozarēm, sarunu ar Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesoru Mārci Auziņu, kuram abas šīs jomas ir tuvas, gan kvantu fizika, gan budisma domāšana.

„Es teiktu, ka šī ir sarežģīta tēma, par kuru diskutējot ir jābūt ļoti uzmanīgam, jo, no vienas puses, mēs varam iebraukt dabaszinātņu fundamentālismā, kas arī ne pie kā laba neved. No otras puses, mēs varam iebraukt ezoteriskā. Bet ir absolūti neapšaubāmi, ka fiziķiem, kas nodarbojas ar kvantu fiziku un pašiem fundamentālākajiem fizikas jautājumiem, bieži vien ir diezgan nopietna interese par garīgām tēmām. Un otrādi – reliģiskie līderi ik pa brīdim ir ieinteresēti dialogā ar fiziķiem,” skaidro Mārcis Auziņš.

Auziņš norāda, ka budisms un Dalailama droši vien ir viens no absolūti ikoniskākiem stāstiem, jo Dalailama aktīvi ir piedalījies dialogā starp fiziķiem un budistiem. Viņš ir devies uz Vīni pie fiziķa Antona Zeilingera (Anton Zeilinger), lai diskutētu viņa laboratorijā par iespējamām līdzīgām lietām kvantu fizikā un budismā, viņš arī aicinājis fiziķus pie sevis, lai diskutētu par kvantu fiziku un budismu.

 „Mana versija, kāpēc reliģiskajiem līderiem, filozofiem, humanitārajiem cilvēkiem ir interese par kvantu fiziku, ir sekojoša: kvantu fizikā daudzas lietas ir intuitīvi grūti pieejamas. Mēs sakām, piemēram, nedaudz varbūt vienkāršojot, ka atoms var atrasties divās vietās vienlaicīgi. Mūsu intuīcija tam runā pretī. Fiziķi ir iemācījušies par šīm lietām domāt absolūti precīzi, es gribētu teikt, matemātiski precīzi," analizē Auziņš. "Un kad runājam par filozofiskajiem konceptiem, garīgām lietām, ļoti bieži arī tēma ir par lietām, kas ir ārpus mūsu tiešās pieredzes un intuīcijas. Gribētos par to domāt arī pietiekoši precīzi. Domāju, ka tas, ko cilvēki vispār un tai skaitā humanitāri cilvēki, varētu mācīties no kvantu fizikas un iegūt no kvantu fizikas, veidu, kā strukturēti precīzi domāt par šīm lietām."

Kustības un gaismas attēlojums gleznās

Kustība, krāsa un gaisma ir fizikāli lielumi, tos iespējams definēt,  pievienojot šiem jēdzieniem noteiktus parametrus, bet tie kļūst brīnumaini, nonākot  mākslinieka rokās. Kā uz audekla  ar otas palīdzību var panākt ūdens viļņošanos un saules atspīdumu, stāsta   Latvijas Nacionālā  mākslas muzeja pedagoģe un māksliniece Diana Dimza-Dimme.

Diana Dimza-Dimme pieved pie nelielas gleznas, ko gleznojis vācbaltietis Johans Valters – Jaņa Rozentāla un Vilhelma Purvīša laikabiedrs, viens no latviešu nacionālās glezniecības skolas aizsācējiem. Darbā redzama mēness taka, kas atspīd  naksnīgā dīķi vai ezerā. Šķiet, vienkārši ar tumšām krāsām uzgleznojam melnu fonu un tad ar baltiem triepieniem radām šo mēness atspīdumu. Bet kā panākt kustīgumu un ritmu, un to sajūtu, ka , skatot šādus darbus mēs teju ķermeniski izjūtam ūdens ņirbu naksnīgajā gaismā? Šo mirkļa  burvību, krāsu un gaismu saspēli dabā pirmie savos darbos sāka attēlot impresionisti un par to turpina stāstīt Diāna Dimza-Dimme jau pie nākamās Johana Valtera gleznas, kur redzamas pīles, peldot pa kanālu.