Izrādās, ka to, kā un kāpēc tieši tā attīstījusies mūsu tiesību sistēma, itin labi var “izlasīt”, ne tikai izzinot senās romiešu tiesības, bet arī, ja palūkojas latviešu tautas dziesmās un citos folkloras materiālos. Kāds sakars tādiem jēdzieniem kā "arāju tauta" un "savs zemes stūrītis" un mūsdienu mantošanas tiesībām? Kā un kad mūsdienu Latvijas teritorijā ļaudis sāka mantot lietas un kā šīs tiesības attīstījās? Tā ir lieta, ko pētīt ne tikai tiesību vēsturniekiem, bet arī dzīvesstāstu pētniekiem. Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta zinātnisko asistenti - dzīvesstāstu pētnieci Kristīni Rotbahu, kura šobrīd strādā pie doktora darba par mantošanas tiesībām kultūrvēsturiskā kontekstā.

"Tautasdziesmās atspoguļojas tiesības un mantošanas kārtība: “Tai meitai tēvu zeme, kam neviena bāleliņa”. Tas norāda, ka zemi manto dēli. Livonijas zemnieku tiesībās teikts, ka zemi, bišu kokus un mežus, manto dēli, ja to nav, meitas. Tautasdziesma pasaka to pašu, ko attiecīgā laika tiesību akti," skaidro Kristīne Rotbaha.

Mūsu tiesību sistēma ļoti minimāli mantojusi no tā, kas rakstīts folklorā un parādās dzīvesstāstos.

"Civillikuma mantojuma daļā ir pants, kas nosaka, ka mantojums dalāms mājas kārtībā, faktiski pēc ieražu tiesībām. Bet tas ir tikai tajā gadījumā, ja nav zemes, mašīnas, nav iesaistītas bankas. Savus mantas, mēbeles, rotas var mantot mājas kārtībā," atzīst Rotbaha.