Par latviešu tautas veidošanos var sākt runāt kopš 13. gadsimta. Šis periods ilgs līdz 18. – 19. gadsimtam. Pamatā ir uzskats, ka latviešu tauta veidojās uz Latvijas sentautu - kuršu, latgaļu, sēļu, zemgaļu, arī lībiešu - bāzes.

Arheologs Vitolds Muižnieks atzīst, ka "mūsu asinīs vēsturiskā procesa gaitā varēja notikt daudz kas, nenoliedzami neesam tīri etniskā nozīmē". Muižnieks vērtē, ka būs gan lietuviešu, gan igauņu, arī vāciešu, poļu asinis. Tas saistīts ar vēsturiskiem procesiem pēc 13. gadsimta.

Ielūkojoties vēl senākā vēsturē, antropoloģe Gunita Zariņa piekrīt izteikumam, ka arī skandināvi un ķelti ietekmējuši latviešu tautas veidošanās procesu.

Latvijas Nacionālajā Vēstures muzejā 14. un 15. septembrī notiks starptautiska konference "Ceļā uz latviešu tautu", kurā pētnieki diskutēs par latviešu tautas veidošanās vēsturi. Raidījuma Zināmais nezināmajā studijā atbildes uz daudzu klausītāju jautājumu - no kādām tautām ir cēlušies latvieši un kad veidojusies latviešu tauta? Kādas ir mūsu saknes? Indoeiropieši, slāvi, skandināvi, ķelti - kas ir baltu tautu un latviešu tautas pirmsākumi? Raidījuma viesi Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks, arheologs Vitolds Muižnieks un Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece, antropoloģe Gunita Zariņa.

Siekalu paraugs ir sākums savu senču izcelsmes areāla izpētei

Lai cilvēks noteiktu, no kurienes ir cēlušies viņa senči, process ir gana sarežīts. Bet sākums ir vates kociņš, ar kuru paņem konkrētā siekalu paraugu.

Mūžsens ir jautājums – no kurienes mēs nākam un kas ir mūsu senči? Tas allaž ir nodarbinājis cilvēku prātus. Šodien, nosūtot savu siekalu paraugu laboratoriskai izpētei, var saņemt precīzu atbildi par savu izcelsmes areālu. Par cilvēka gēniem un mūsu senču izcelsmi stāsta Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Dāvids Frīdmanis.

Pētnieki rekonstruējuši mēri izraisošās baktērijas genomu

Gandrīz visu pasaules tautu vēsturi saista kas kopīgs ­ un šajā ziņā izņēmums nav slimības, kas vēsturē darījušas posta darbus, nešķirojot, vai slimnieks ir aziāts, eiropietis vai afrikānis. Beidzot zinātniekiem ir izdevies rekonstruēt mēri izraisošās baktērijas "Yersinia pestis" genomu. Šī baktērija vainojama pie Justīniāna mēra pandēmijas, kuras dēļ 6. gadsimtā bojā gāja vairāk nekā 50 miljoni cilvēku. Tāpat domājams, ka tieši šī baktērija dažādās attīstības stadijās izraisījusi arī citas vēsturiskas cilvēces katastrofas:  ­ Melno nāvi 14. gadsimtā un Lielo Londonas epidēmiju 17. gadsimtā. Tagad, kad baktērijas genoms ir rekonstruēts, pētniekiem radīsies lielāka skaidrība par šo baktēriju, kurai bija tik milzīgs poatošs spēks teju tūkstošs gadu ilgā periodā.

Pētnieki no Maksa Planka institūta Vācijā teic, ka rekonstruētais genoms apstiprina, ka Justīnija mēris 6. gadsimtā izpletās krietni tālāk par vēstures liecībās minēto. Pētnieki rekonstruēja baktērijas genomu par pamatu izmantojot DNS paraugus no piecu sestās simtgades skeletu zobiem. Skeleti tika atrasti netālu no Minhenes kādā senā apbedījumu vietā. Pētnieki atzīst, ka viņiem bijis viegli atrast saglabājušos DNS paraugus zoba pulpā un no tā secināt, ka "Yersinia pestis" atradās šo indivīdu organismā to nāves brīdī,”. Baktērijas genoms ļaus saprast, kā "Yersinia pestis" ir spējusi izdzīvot un attīstīties tūkstoš gadu laikā, kā arī ļaus pētniekiem radīt precīzāku vēsturisko ainu par pasaules mēra epidēmijām un baktērijas lomu tajās. Pētnieki pieļauj, ka baktērija varētu būt mainījusies kopš pēdējā uzliesmojuma Lielā mēra laikā Londonā. Lai arī izprast šīs baktērijas attīstības stadijas dažādās epidēmijās ir būtiski evolūcijas vēstures kontekstā, tikpat svarīgi ir izzināt šīs baktērijas dabu. Lai arī reti kurš mūsdienās baidās no mēra epidēmijām, šis pētījums palīdzētu prognozēt baktērijas iespējamos posta darbus, ko tā varētu veikt nākotnē.   

Pēdējais mēra saslimšanas gadījums Eiropā reģistrēts pēc Otrā pasaules kara, bet pasaulē mēra skartajos reģionos katru gadu tiek reģistrēti ap tūkstoš līdz 6000 buboņu mēra slimnieku. Mēris vēl joprojām sastopams tā dabiskajās izplatības zonās ASV rietumos, Dienvidamerikā, Āfrikā, Centrālajā un Dienvidaustrumāzijā,  kā arī Krievijas dienvidos. Labā ziņa gan, ka pēdējā gadsimta laikā medicīna ir pavirzījusies krietni uz priekšu un nu mēri ārstē gan ar antibiotikām, gan ar vakcīnu.