"Dod Pieci!" labdarības akcija šogad pievēršas Ukrainas karam un bērnu likteņiem tajā. Karš Ukrainā visos tā aspektos ir šausmīgs un prātam neaptverams, taču kā ikvienā karā visbezpalīdzīgākie un trauslākie ir bērni. Bēgļi, bāreņi, izvestie, pazudušie un mirušie - šis gads ir atstājis traģisku zīmi visā Eiropas vēsturē un šo sāpi uz saviem pleciem vissmagāk nes bērni. Raidījumā Zināmais nezināmajā palūkojamies 20. gadsimta vēsturē un skaidrojam, kādi bija Latvijas bērnu likteņi Otrā pasaules kara laikā. Kur starp kaujām, varas maiņām, deportācijām un genocīda šajā karā palika bērni, skaidro vēsturnieks Jānis Riekstiņš.

Atmiņas par dzīvi bēgļu nometnēs Vācijā pēc Otrā pasaules kara

"Tā braukāšana pa nometnēm vecākiem bija šausmīgi grūta, bet kā bērniem mums nekādu bēdu nebija. Tagad visi runā par emocionālām traumām, teiksim, kad nogalina vienu cilvēku, tas ir šausmīgi, bet kad visi kopā vienā vietā, kā saka, tu esi vienā laivā, tad kaut kā tu izdzīvo bez lielām traumām," tā skan viens toreizējo latviešu bēgļu bērnu atmiņu stāstiem, kas apkopots muzeja "Latvieši pasaulē" krājumā.

Cik ļoti tolaik bērni apjauta palikšanu bez dzimtenes un kā uztvēra dzīvi nometnēs?

Vai bērna acīm viss šķiet vieglāks, krāsaināks, vai arī bērni spēj ieraudzīt labo arī visdrūmākajās  situācijās, to jautāju pati sev, gatavojot šo sižetu par latviešu bērnu atmiņām Vācijas bēgļu nometnēs Otrā pasaules kara beigās.

Nepietiekama pārtika, trūcīgi dzīves apstākļi, taču mēs bijām latviešu vidū, mēs mācījāmies latviešu skolā, mēs  iesaistījāmies skautu vai gaidu kustībā, mums apkārt bija draugi – tie ir pieturas punkti  bēgļu bērnu atmiņu stāstos, kurus pirms 15 gadiem sāka apkopot muzeja un pētniecības  centra “Latvieši pasaulē” vadītāja Marianna Auliciema.

Rita Sīle nometnē nonāca 6 gadu vecumā: "Vācieši mūs sūtīja no vienas nometnes uz otru, un tās bija tās šausmīgās barakas, kur vējš pūta cauri sienām, un tie netīrie deķi un tā.

Un es zinu, ka karš beidzās, un es prasīju mammai – tagad mēs brauksim mājās? Viņa saka – nē. Un es  bērns nodomāju – ok, nebrauksim, labi, tad es iešu spēlēties. Ja es būtu bijusi vecāka, es būtu vairāk prasījusi. Es tikai zināju, ka karš mūs izdzina. Kad karš beidzās, tad mēs braucam atpakaļ – tā ir tā bērna domāšana.

Tā braukāšana bija vecākiem šausmīgi grūti, tagad es to saprotu. Bet kā bērniem – mums nekāda bēda nebija. Tagad visi runā par emocionālām  traumām, teiksim, kad nogalina vienu cilvēku – tas ir šausmīgi. Bet, kad visi kopā tā kā vienā vietā, kā saka, tu esi vienā laivā, tad kaut kā tu izdzīvo bez lielām traumām."

Tā skan viena no daudzajām toreizējo bērnu atmiņām, ko ir apkopojuši  muzeja "Latvieši pasaulē" darbinieki.

To, ka kara šausmas bērni uztvēra citādāk kā pieaugušie, arī apliecina bijušais un ilggadējais Latvijas Okupācijas muzeja biedrības vadītājs, literatūrzinātnieks, dzejnieks un sabiedriskais darbinieks Valters Nollendorfs, kurš bēgļu nometnē nokļuva 14 gadu vecumā.

Dzīve barakās, trūcīga un vienveidīga pārtika, bet pāri visam – te bija latviešu skoliņa, te es apzinājos savu latvietību, ieguvu savu pirmo latvisko  izglītību, saka Aija Ebdena, ilggadīga Latviešu centra Vācijā pārstāve.