Sēkla ir dzīvības sākums un ja ir kāda dzīvības forma, bez kuras cilvēka dzīve nav iedomājama, tad tās ir augu sēklas, no kurām iegūstam pārtiku.

No sīksīkas sēklas līdz labības laukam, siltumnīcai pilnai ar dažādu šķirņu tomātiem un neparastiem savvaļas augiem, kas, starp citu, arī izmantojami pārtikā. Latvijas klimats mūs lutina ar iespēju audzēt dažādas pārtikā izmantojamas kultūras un dārzeņus, taču līdzīgi kā mainījusies mūsu ēdienkarte, mainās arī sēklas, ko izmantojam. Ceļā uz Svalbāras Sēklu banku Latvijai vispirms jāatjauno esošā augu sēklu banka. Dodamies pa pēdām sēklas dzīves ciklam; skaidrojam, kāds ir Latvijas nacionālais sēklu krājums un vai vēsturē izmantotās lauksaimniecības kultūru sēklas varētu lietot arī šodien, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Agroresursu un ekonomikas institūta vadošā pētniece Arta Kronberga un molekulārģenētiķis, mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Dainis Edgars Ruņģis.

Jau šī gada beigās pirmais sūtījums no Latvijas dosies uz Svalbāras Sēklu banku. Tajā būs iekļautas Latvijā izveidotās jaunās un vecās šķirnes kopā ap 150 dažādi paraugi, norāda Dainis Edgars Ruņģis.

Arta Kronberga atzīst, ka sūtījumā, pirmkārt, jāiekļauj sēklu paraugi, kas krāti gadiem, tāpat jādomā par selekcionāru veidoto materiālu, ko iekļaut. Trešā lieta, par ko jādomā, ir unikāli vietējie resursi, kas nav savākti. Kaut vai kaņepes. Ja kādā dārzā gadiem ilgi tiek audzētas kaņepes vai zirņi, tas jau skaitās unikāls vietējais resurss, kas jāsaglabā.

Kronberga bilst, ka pētnieki būtu priecīgi, ja varētu nelielus paraudziņus cilvēki sūtīt uz Kultūraugu gēnu banku vai Agroresursu ekonomikas institūtu, kur tos pētītu, saglabātu un iekļautu kolekcijā.

Pētījums par Latvijas pirmajām ražotājsaimniecībām

Pētnieki pamatoti Latvijas teritoriju dēvē par seno iedzīvotāju krustcelēm. Gan akmens, gan bronzas laikmetā pie mums notikusi īsta “tautu un kultūru staigāšana”. Senās ciltis ne vien nāca Latvijas virzienā no dažādām debess pusēm un attīstīja jaunas kultūras, bet arī atstāja savu ģenētisko materiālu. Tā visa rezultātā no medniekiem un vācējiem nonācām līdz ražotājsaimniecībai, un šobrīd vēsturniekiem pa īstam jādraudzējas ar biologiem, lai iegūtu jau ļoti detalizētu informāciju, kā tautas virzījās pāri Eiropai un kādu mantojumu mums atstāja. Seno cilšu migrācijas ceļus un ražotājsaimniecības pirmsākumus skaidro Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece Gunita Zariņa.

Sižetu sagatavoja Mariona Baltkalne.