Klajā nākusi ģeologa Kristapa Lamstera grāmata par mūsdienu ledājiem, kas ir unikāls polārajai izpētei veltīts izdevums latviešu valodā. Ar ko ledāji aizrāvuši pašu autoru un kā tie mainījušies senatnē un mainās arī šodien, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta ģeologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Kristaps Lamsters.

Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskajā apgādā izdota monogrāfija “Mūsdienu ledāji”. Grāmatas autors ir LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors, Dr.ģeol. Kristaps Lamsters, kurš kopā ar kolēģiem no 2014. gada īsteno ekspedīcijas uz mūsdienu ledājiem un veic to zinātniskus pētījumus.

Monogrāfijā apskatīti mūsdienu ledāju attīstības, izplatības un dinamikas nozīmīgākie aspekti. Detalizēti raksturoti polārie reģioni – Arktika un Antarktika, kur atrodas vienīgie mūsdienu ledus vairogi, kā arī apskatīti galvenie mūsdienu ledāju izplatības reģioni pasaulē. Atsevišķa sadaļa veltīta arī ledus veidojumiem un ledājiem ārpus Zemes. 

Okeāna dzīļu pētniecība

Dziļums, ūdens spiediens un slikta redzamība ir galvenie faktori, kas liedz pamatīgi izpētīt pasaules okeānus. Kāda aparatūra ir vajadzīga un kā tā darbojas dziļūdeņu pētniecība, skaidro Hidroekoloģijas institūta direktors un vadošais pētnieks Juris Aigars, kura pētniecības lauks ir Baltijas jūras ekosistēma.

Salīdzinājumam - Baltijas jūras vidējais dziļums ir 55 metri, okeānu vidējais dziļums ir aptuveni 4 kilometri, dziļākā vieta ir Marianas dziļvaga - teju 11 kilometri. Mēdz teikt, ka kosmoss ir labāk izpētīts nekā visi pieci pasaules okeāni, kas apņem 71 % no visas mūsu planētas. Kas ir tie sarežģījumi,  ar ko pētniekiem jāsastopas skenējot šos ūdeņus un vācot paraugus?

Tāpat kā uz zemes virsmas arī okeānos ir kalnu grēdas, aizas un ielejas. Par lielo reljefu liecina pētījumi saistībā ar traģisko gadījumu, kad 2014 gadā Indijas okeānā iekrita un pazuda Malaizijas pasažieru lidmašīna tas meklējumi ilga četrus gadus, bet okeāna dzīles neko neizdevās atrast.