Ar vārdiem - pasaulei ir vajadzīga zinātne, bet zinātnei vajadzīgas sievietes daudzās valstīs visā pasaulē tiek pasniegta L'oreal stipendija Sievietēm zinātnē. Jau 13. gadu tāda ir arī Latvijā un jau 13. reizi mēs arī šajā raidījumā maijam noslēdzoties tiekamies ar jaunajām zinātniecēm, kuru pētnieciskās gaitas atzītas par izcilām un sabiedrībai ļoti nozīmīgām. Šogad pirmo reizi stipendija "Sievietēm zinātnē" tika pasniegta visu trīs Baltijas valstu zinātniecēm. Stipendiju saņēma trīs talantīgas Latvijas zinātnieces - Renāte Ranka, Jekaterīna Ivanova un Marina Sokolova, kā arī Lietuvas zinātniece Urte Nenišķīte un Elsa Heinsalu no Igaunijas.

Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar stipendijas ieguvējām no Latvijas, viņu ceļu zinātnē un iepazīstam pētījumus, pie kuriem laureātes strādā. Raidījuma viešņas bioloģijas doktore Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra Molekulārās mikrobioloģijas un saimniekorganisma-patogēnu mijiedarbības laboratorijas pētniece Renāte Ranka, Rīgas Tehniskās universitātes Rūdolfa Cimdiņa Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centra pētniece Marina Sokolova un Latvijas Organiskās sintēzes institūta pētniece Jekaterina Ivanova.

Renāte Ranka stāsta, ka viņas pētījumu lauciņš ir dažādas infekciju slimības un laboratorija, kurā viņa strādā, koncentrējas uz dažādu ērču pārnēsātu infekciju un pēdējā laikā arī uz tuberkolozes izpēti. 

Marina Sokolova strādā biomateriālu nozarē. Tie materiāli, kas, ievietoti cilvēka organismā, palīdz uzlabot dzīves kvalitāti vai kādas funkcijas. Šobrīd cenšas izstrādāt materiālu, kas ir līdzīgs ļoti sarežģītai mūsu organisma vienībai – kaulam.

Jekaterina Ivanova strādā grupā, kas nodarbojas ar potenciālā pretvēža līdzekļa izveidi. 

L'oreal stipendijas laureātes no Igaunijas un Lietuvas

Šogad L'oreal stipendijas zinātnē ar UNESCO atbalstu saņēma arī Lietuvas zinātniece Urte Nenišķīte un Elsa Heinsalu no Igaunijas. Viņas žūriju pārsteidza ar pētījumiem, kur ar matemātiskiem vienādojumiem izzināta valodniecība un ekoloģija, kā arī detalizēti uzlūkoti molekulu savienojumi smadzenēs.

Elsa Heinsalu darbojas Nacionālās ķīmiskās fizikas un biofizikas institūta Augstas energoefektivitātes un skaitļošanas fizikas laboratorijā Igaunijā. Viņa pēta lingvistiskās un ekoloģiskās sistēmas. Savukārt Urte Nenišķīte strādā Viņās Universitātes Neirobioloģijas un biofizikas nodaļas dzīvības zinātņu centrā, viņa ir ceļā uz atklājumu, kas nosaka, kāda molekula veicina neiropsihiatrisku slimību, piemēram, autisma vai šizofrēnijas attīstīšanos.

Rozalinda Franklina un DNS izpēte

Kurš gan nav redzējis savīto DNS spirāles modeli – tas pielietojumu sen jau kā radis arī jomās, kas ar zinātni nav īsti saistītas – DNS spirāle ir kas tāds, kas atrodams dažādu dekorāciju un pat rotaslietu elementos. Taču pasaule par to, kāda izskatās mūsu DNS struktūra, uzzināja tikai 20. gadsimta vidū un tad vēl mēs parasti to saistām ar amerikāņu molekulārbiologa Džeimsa Votsona un britu molekulārbiologa Frānsisa Krika vārdu. Tomēr, lai arī šie kungi 1953. gadā izteica hipotēzi par DNS struktūru, viņi nebūtu varējuši to formulēt bez britu zinātnieces Rozalindas Franklinas veiktajiem pētījumiem, viņa deva lielu ieguldījumu arī vīrusu, akmeņogļu un grafīta struktūru izzināšanā.

Kriks, Votsons un Moriss Vilkinss par DNS struktūras atklāšanu 1962. gadā ieguva Nobela prēmiju. Taču, Rozalinda Franklina diemžēl līdz tai netika - tolaik 1920. gadā dzimusī angļu biofiziķe jau bija devusies aizsaulē, bet Nobela prēmiju pēc nāves nepiešķir. Dzīves pēdējos gados Franklina deva būtisku ieguldījumu arī poliomielīta vīrusa izpētē.

Rozalinda Franklina savā mūžā piedzīvoja ne vienu vien situāciju, kur saskārās ar sieviešu diskrimināciju zinātnē. Lai arī viņa piedzima bagātā un politiski ietekmīgā ebreju ģimenē un 18 gadu vecumā iestājās Kembridžas universitātē, pēc gala eksāmenu nokārtošanas viņa tika tikai pie formāla akadēmiskā grāda, jo tolaik Kembridžas universitāte sievietēm zinātniskus grādus nepiešķīra.

Neraugoties uz to, viņa savā dzīvē pievērsās sabiedrībai ļoti būtisku lietu izpētē. Piemēram, Otrā pasaules kara laikā viņa pievērsās ogļu struktūru pētījumiem. Pēc kara Rozalinda Franklina devās uz Parīzi, kur strādāja Valsts ķīmisko pakalpojumu centrālajā laboratorijā, kur apguva vēlāk viņas dzīvē tik būtisko roentgen-difrakto-metrijas tehnoloģiju. Ilgi nebija jāgaida līdz brīdim, kad šīs zināšanas aizveda viņu līdz cilvēkiem, kas nodarbojās ar DNS struktūras pētījumiem. Tolaik bija vairākas zinātnieku grupas, kas strādāja pie DNS izpētes, un viena no tām bija slavenais duets - Votsons un Kriks. 1953. gada 25. aprīlī žurnālā Nature tika publicēts Krika un Vatsona raksts par DNS struktūru, kurā tika izmantoti Franklinas nepublicētie zinātniskie dati. Pastāv uzskats, ka dati līdz Votsonam un Krikam nonāca negodīgā ceļā, un pati Franklina nemaz nezināja, ka tie ir izmantoti publikācijā.

Vēlākajos gados Franklina vairāk pievērsās vīrusu struktūras izpētei un lai arī par savu sniegumu viņa nesaņēma ne Nobela prēmiju, ne arī ieguva pasaules slavu, Franklina ir bijusi lielāko civilizācijas atklājumu ļoti būtisks stūrakmens.