Cilvēka bezspēcību dabas priekšā apliecina divas fundamentālas parādības - laika ritējums un laikapstākļi. Centieni mainīt laikapstākļus, šķiet, ir tik seni kā pati cilvēce, taču tikai pēdējā gadsimta laikā ir radušās reālas idejas, kā mazināt šo bezspēcīgo atkarību no atmosfēras procesu labvēlības. Par mākoņu kaisīšanu un citiem ģeoinženierijas plāniem runājam raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna un Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters.

"No vienas puses, gribam pamēģināt, vai spējam, vai varam kontrolēt. Ņemot vērā pēdējā laika notikumus un to, kas notiek pasaulē, sāk just, ka tā ir nepieciešamība. Ja pirms tam bija, vai mēs to varētu izdarīt, tagad ir, ko mēs vispār varētu izdarīt. Tas vairs nav kā treniņš, bet paliek nopietni - sausumi, lieti, plūdi. Jautājums, vai mēs to varam izmainīt. Nākamais – vai vajag mēģināt to darīt," runājot par zinātnieku interesi ietekmēt laika apstākļus, vērtē Valdis Zuters.

Ir dzirdēts par mākoņu kaisīšanu vai sēšanu ar sudraba jodīdu.

"Ir mākonis, kurā ir sīki pilieniņi, kuri nekrīt zemē kā nokrišņi, bet ir vēlme tos dabūt lejā kā nokrišņus. Ja mēs gribam, lai nolīst kaut kur, kur vajag lietu, lai citur ūdens neaiziet. Tad notiek šī "sēšana", kad sēj sudraba jodīdu, kas ir graudiņš, sākums, ap kuru piliens var veidoties. Tad "iesēj", var teikt, iedīgļus, ap kuru piliens var veidoties, līdz ar to ūdens, kas mākonī ir, uzreiz nolīst. Tāpēc to sauc par mākoņu sēšanu," skaidro Valdis Zuters.

Šī metode jau daudz tiek pielietota, bet nav viennozīmīgi, cik tas ir efektīvi un palīdz, jo ir daudz mainīgo. Šo metodi izmantoja jau Vjetnamas karā, kad radīja laikapstākļus, lai būtu grūtāk pretiniekam.

"Tiklīdz mēs varam kaut ko kontrolēt, viens, ka mēs to varam izmantot labiem mērķiem, lai būtu pārticība un raža, no otras puses, cilvēki uzreiz skatās, kā to var padarīt par ieroci," komentē Valdis Zuters.

Sudraba jodīts ir izvēlēts molekulārās struktūras dēļ, tas ir kā ūdens kristāliņš. Valdis Zuters arī min, ka ir dzirdēts par valstīm, kas mēģina sēt cementu, bet rezultāti nav pozitīvi. Beigās līst cementa lietus. Arī iespējamais sudraba jodīda lietus ir viena no bīstamībām, ko aplūko kā risku.

"Otra puse, dabā, ja ūdens nenolīst šeit, viņš nolīst citur. Sāk jau runāt, ja mēs panākam, ka lietus nolīst šajā vietā, mēs esam nozaguši lietu, ka nenolīst citur," atzīst Valdis Zuters. Tas var radīt problēmas un konfliktus.

Andris Vīksna norāda, ka arvien pasaulē izmanto prekrusas lielgabalus. 

"Vēl šobrīd aktīvi Balkānos, Amerikā, dzirdēts, arī Argentīnā ir izvietoti lielgabali, kas izšauj gaisu, impulsu dod pret debesīm, kad nāk pērkona negaisa mākoņi, ar cerību, ka tas mainīs struktūru mākonim, izjauks augšupejošo gaisa kustību un samazinās krusas iespējamību," norāda Andris Vīksna.

Balkānos šajā procesā piedalījušies pat meteoroloģiskie dienesti. Arī par šo metodi nav zinātnisku publikāciju un zinātniskās aprindās diez gan skeptiski pret to izturas.

Valdis Zuters uzskata, ka vairāk vajadzētu ieguldīt resursus, lai varētu pārdzīvot stihijas, būvēt vietas, kur patverties.

Arī senatnē cilvēki centās panākt sev labvēlīgus laikapstākļus

„Spīguļo, Saulīt, Spīguļo, spīguļo!” - tie ir zināmākie mūsu senču spēka vārdi, lai atvairītu lietu. Bet vēl ir buramvārdi un tautasdziesmas pret zibens un pērkona postījumiem.

Kādas bija latviešu attiecības ar laikapstākļu dievībām un cik veiksmīgi cilvēkiem izdevās piesaukt sev labvēlīgu laiku, par to saruna ar folkloras un valodas pētnieci, Latvijas Universitātes profesori Janīnu Kursīti.

Ievadā minēto dziesmu vai vārdus dažādās variācijās visbiežāk latvieši arī lietojuši senatnē. Ir bijuši pagāniskie buramvārdi, mijoties ar kristīgām lūgšanām, bet latvietis ir bijis vairāk rīcības cilvēks un, ja vajadzējis piesaukt lietu va sauli, vai atvairīt negaisu, tad viņš veicis tās vai citas rituālās darbības. Par tām un arī par to pēc kādām parādībām var pareģot laika apstākļus, stāsta Janīna Kursīte.

Galvenā, tā teikt laika, apstākļu dievība senāk bija Pērkons, to bijāja un tam arī  ziedoja, lai izlūgtos Pērkontēva labvēlību, norāda Janīna Kursīte.