Stāstu par glīto mazputniņu sarkanrīklīti sarūpējis bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs.

Sarkanrīklīte ir mazs, Latvijā bieži sastopams meža putns. Šo putniņu ir viegli dzirdēt agrā pavasarī dziedam solo, kad citi putni vēl nedzied un ir vieglāk ieklausīties un sadzirdēt, jo sarkanrīklītes dziesma ir diezgan sarežģīta. 

Savukārt sarkanrīklītes sauciens ir tādi tikšķi, kas atgādina zaru laušanu, sīku zariņu laušanu krūmos. Pētnieks atklāj, ka pirmo iemācījies tieši šo saucienu.

"Pati sarkanrīklītes dziesma ir ļoti augstas strofas, kā burbuļojoša svilpšana," bilst Oskars Keišs.

Viņš arī min, ka sarkanrīklītes dziesmu ir ļoti grūti aprakstīt. 

"Pati sarkanrīklīte patiesībā burkānrīklīte, jo tā krāsa, kādā viņai rīkle, nav sarkana, bet oranža. Bet daudzās valodās viņu sauc par sarkanrīklīti," turpina Oskars Keišs. "Sarkanrīklīte dzīvo mežā. Ligzdu taisa tuvu zemei, parasti kādā iedobumā, bet ļoti reti arī īstā dobumā un pat būrītī. Es esmu atradis sarkanrīklītes ligzdas, kas ir būrīšos, kur dzenis ir paplašinājis skreju. Tas nozīmē, ka viņš jau sāk atgādināt nevis dobumu, bet pusdobumu," atkāj Oskars Keišs. "Sarkanrīklītē var būt divi perējumi, katrā apmēram piecas olas. Un tūlīt pēc izvešanas no ligzdas jaunās sarkanrīklītes ir raibas. Viņas nav ne sarkanu, oranžu rīklīti. Tikai rudenī sarkanrīklītes paliek nu tā kā pieaugušie putni ar oranžu rīkli."