Novembris Latvijā ir veļu laiks, kad pieminam aizgājušos un kapos iededzam svecītes. Tā ir tradīcija, kas aizsākusies sen un aizvien dzīva mūsdienās, bet ir kāda cita apbedījumu paraža, kas mūsdienās vairs ir tikai vēsturiska liecība par aizgājušiem laikiem - metāla kroņi apbedījumu vietās. 

Metāla kroņu atradumi kapsētās un citviet turpinās. Šī neparastā tradīcija kapos izvietot no metāla radītus kroņus bija raksturīga 19. gadsimtam un 20. gadsimta sākumam. Mūsdienās šie atradumi ir liela vērtība, kas papildina latviešu bagātās kapu un piemiņas tradīcijas. Šie senie piemiņas veidojumi tapuši gan ar simbolisku, gan visai praktisku nozīmi un aizvien sastopami dažādās Latvijas vietās. Kā šos kroņus pēta un ko tie stāsta par dziļi iesakņotajām kapu un piemiņas tradīcijām, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieks, Latvijas Petroglifu centra vadītājs Andris Grīnbergs.

Kapsētā pie Sv. Pētera baznīcas kārtu kārtām guldīti mirušie

Vecrīgā, vietā, ko tagad klāj bruģakmeņi, reiz atradusies kapsēta. Pat līdz 20. gadsimta sākumam laukumu ap Pētera baznīcu tautā sauca par Pēterbaznīcas kapsētu.

Arheologs arheoloģiskās izpētes un uzraudzības darba grupas „Archeo" vadītājs Mārtiņš Lusēns atklāj, ka uzietie apbedījumi liecina, ka šeit līdzās baznīcas kalpotājiem un cienījamiem vācu izcelsmes draudzes locekļiem 13. -14. gadsimtā tika apbedīti  arī kurši. Par to padziļinātu pētījumu 2012. gadā publicēja  arheologs Roberts Spirģis. To, ka konkrētie apbedītie ir bijuši kurši, norāda  uzietās apģērbu paliekas un  bagātīgās rotas – bronzas un dzelzs jostassprādzes, riņķsaktas, bronzas gredzeni, kaklarotas no kaula. Kā raksta Roberts Spirģis, tad  1957. gadā veiktie atradumi pie Sv. Pētera baznīcas vērtējami kā vieni no svarīgākajiem atklājumiem, kas nešaubīgi liecina par Ziemeļkurzemes iedzīvotāju ieceļošanu Rīgā 13.–14. gadsimtā. 

Pati  Sv. Pētera baznīca, augstākais Rīgas dievnams, pirmo reizi  dokumentos minēta 1209. gadā, kad bīskaps Alberts apliecina, ka uzvarētais Jersikas valdnieks Visvaldis savu valsti dāvina katoļu baznīcai, bet daļu no tās saņem savā valdījumā jeb kā lēni. Dokuments izdots Sv. Pētera baznīcas kapsētā Rīgā. Par baznīcas  kapsētas vēsturi turpina Mārtiņš Lūsēns, kurš arī tagad uzrauga un konsultē šīs baznīcas izpētes darbus.

--

Bet par sev zīmīgu grāmatu stāsta sociologs Rīgas Stradiņa universitātes profesors Miķelis Grīviņš.

Viņš atzīst, ka bijis sarežģīti izvēlēties vienu grāmatu no grāmatplaukta. Tāpēc viņa izvēlē ir nevis mīļākā vai svarīgākā grāmata, bet grāmata, kas šobrīd pašam pasaka vairāk par to, kas notiek apkārt, vai kā interpretēt sabiedrību, vai arī kā interpretēt datus, kurus esmu saņēmis.

Lai arī šādas grāmatas bijušas vairākas, pētnieks izvēlējies "The Tipping Point: How Little Things Can Make a Big Difference" (Lūzumpunkts: kā mazas lietas var izraisīt lielas pārmaiņas), ko sarakstījis kanādiešu rakstnieks Malkoms Gladvels (Malcolm Gladwell).

Jēdziens lūzumpunkts vai pagrieziena punkts ir bijis apritē jau kādu laiku, bet šī grāmata to izceļ priekšplānā. 

"Šis te pagrieziena punkts ir stāsts par to, kā sabiedrībā norisinās pārmaiņas. Grāmata uzdod jautājumu: kāpēc mazas lietas vai mazi kaut kādi pēkšņi kairinājumi var novest pie milzīgām pārmaiņām sabiedrībā? Un grāmatu šo jautājumu aplūko no vairāku pēdējā laikā svarīgu teoriju skatpunkta," norāda Miķelis Grīviņš.