Plasmasa ir kļuvusi par ierastu un ikdienā neaizvietojamu materiālu, ka nav pārsteidzošas ziņas par plastmasas klātbūtni it visur - augsnē, ūdenī, dzīvniekos un arī cilvēkos. Pirms dažiem gadiem mikroplastmasa tika atrasta cilvēka placentā, nesen Nīderlandē veikts pētījums apstiprina mikroplastmasas klātbūtni cilvēka asinsritē. Ja reiz no mikroplastmasas nevaram izvairīties un tā jau ir iekļuvusi cilvēka organismā, aktuāls ir jautājums, kā tā ietekmē cilvēka veselību? Raidījumā diskutē Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Ieva Putna-Nīmane un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš.

Mikroplastmasas mums apkārt ir daudz un atpakaļ ceļa diemžēl nav.

"Mēs neiekāpsim 50 gadus atpakaļ un būsim tad apzinīgi ražojot un lietojot plastmasu. Pat ar visiem stabiliem materiāliem, kas lēti un labi pielietojami, tas ir plastmasas bonuss, bet tā pārāk lielā lietošana mums visur apkārt," vērtē Ieva Putna-Nīmane.

Galvenie virzieni ir skaidri par mikroplastmasas ietekmi uz cilvēka veselību.

"Lielā bēda ir tāda, ka nav viena konkrēta veida mikroplastmasas. Tur ir neiedomājamākais rasols: tur ir totāls, kā tauta saka, kiš-miš, tajā skaitā ar rozīnēm. Tur it viss no līdz, jebkas jebkurā kombinācijā, kas savā starpā reaģē, ko saule ietekmējusi pa vidu. Tā ir lielā nezināmā bīstamība," vērtē Ivars Vanadziņš.

Lielākā bīstamība cilvēkam ir saistīta ar iespēju mikroplastmasas daļiņas apēst un tādējādi tās nokļūst cilvēka organismā un var radīt hronisku iekaisumu. Vēl mikroplastmasas daļiņas ietekmē metabolismu.

"Tā kā šim daļiņām pašām piemīt kaut kāda aktivitāte un ir daži fermenti, ko tās pastiprina, daži - ko samazina. Anaerobo vielmaiņu pastiprina vai lipīdu vielmaiņu samazina. Piemēram, kāda zivs vai augs sāk mazāk vai vairāk kaut ko ēst, maina dzīves paradumus. Un mēs to visu apēdam, to zivi, kas ir nepareizi augusi," skaidro Ivars Vanadziņš.

Vēl liela daļa mikroplastmasu var izraisīt imunitātes izmaiņas.

"Vēl viena lieta ir tīri fiziska problēma. Tas, ka tās daļiņas ir asinīs, tas nozīmē, ka kaut kur filtrējas un nonāk, krājas kādos mērķorgānos - aknās, liesā vai nierēs. Viņas tur uzkrājas un aizķeras. Katrs atsevišķi ir nekas, bet divu vai 10 gadu laikā fiziski sakrājas kaut kādi grami, kuriem tur nav jābūt," turpina Ivars Vanadziņš.