Kā laika gaitā mainījušās psihisko saslimšanu ārstēšanas metodes un kā veidojušies stereotipi par tām? Raidījumā Zināmais nezināmajā vispirms intervija ar P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja vēstures izpētes un ekspozīciju darba nodaļas vadītāju Ievu Lībieti par pētījumu, kas veltīts psihiatrijas metodēm 20. gadsimta 20. - 30.gados. Gan pacienta novešana līdz komas stāvoklim, gan darbs dārzā tika atzīti par labu esam psihiatrijas pacientu ārstēšanā pagājuša gadsimta starpkaru periodā Latvijā.

Studijā kopā ar ārstu psihiatru Andri Saulīti un ārstu psihoterapeitu, psihiatru Artūru Utinānu sarunāsimies par tēmu - sabiedrības mīti un aizspriedumi par psihiskajām saslimšanām. Psihiatrijas atrašanās "aiz žoga" rada daudz negatīvu fantāziju, stereotipu un traucē izprast un toleranti pieņemt ne tikai to, ka neviens nav pasargāts no nopietnas dvēseles krīzes vai nepieciešamības ārstēties psihiatriskajā slimnīcā, bet arī izkropļo attieksmi pret cilvēkiem, kas saņem jebkāda veida palīdzību no garīgās nozares speciālistiem.

Sirdssāpes nepāriet cilvēkiem ar neārstētu depresiju

Mičiganas Universitātes zinātnieki nākuši klajā ar pētījumu par to, kāpēc atteikums attiecībām jeb iedotais kurvītis kādam sāp vairāk un kādam mazāk. Pareizāk sakot, pētnieki ir analizējuši dažādu cilvēku smadzenes un noskaidrojuši, ka tikt pāri atteikuma rūgtajai pēcgaršai dažiem nemaz nav iespējams. Sirdssāpes nepāriet cilvēkiem, kuriem ir neārstēta depresija, jo viņu smadzenes izdala mazāk opioīdus jeb dabīgās stresa mazinošās ķīmiskās vielas.

Pētījumā tika iesaistīti ar depresiju sirgstoši ļaudis un tie, kurus šī saslimšana neskar – liekot lietā īpašu smadzeņu skenēšanas tehnoloģiju, viņi tika pakļauti datora simulācijai, kurā ikviens pētījuma dalībnieks izspēlēja on line randiņu scenāriju.

Pirms smadzeņu skenēšanas 17 depresīvi un 18 citādā ziņā līdzīgi, taču ne depresīvi dalībnieki aplūkoja simtiem citu cilvēku fotogrāfijas un personību aprakstus un atlasīja tos, kuri viņus visvairāk ieinteresējuši. Un interesei bija jābūt romantiskai – tādai, kura būtu pielīdzināma vēlmei tikties virtuālajā randiņā. Brīdī, kad pētījuma dalībniekiem skenēja smadzenes, viņus informēja, ka personas, kuras viņi bija iepriekš izraudzījušies, nav ieinteresētas veidot romantiskas attiecības. Šajā brīdī skeneris fiksēja opioīdu izdalīšanās atšķirības abu kontrolgrupu smadzeņu šūnās. Depresijas māktiem cilvēkiem smadzeņu rajonos, kas regulē stresa līmeni, noskaņojumu un motivāciju, opioīdu bija mazāk.

Ja dalībniekiem teica, ka par viņiem ir ieinteresējušās izraudzītās personas, kā vienā, tā otrā grupā pozitīvās emocijas guva virsroku. Tas izbrīnīja pētniekus, jo parasti depresijas māktajiem pacientiem ir grūtības reaģēt uz pozitīviem notikumiem. Tiesa, pozitīvās reakcijas depresīvo personu smadzenēs bija jaušamas tikai īsu brīdi. Izmainītās opioīdu reakcijas dēļ, izjust prieku šiem cilvēkiem ir grūtāk nekā citiem.

Tie, kuri nesirga ar depresiju, bija spējīgi ātri pēc atteikuma atkal socializēties ar citiem cilvēkiem un izjust motivāciju dzīvē. Interesanti, ka tik sāpīgi uz atraidījumu pētījumā iesaistītie depresīvie dalībnieki reaģēja neraugoties uz to, ka iepriekš viņi tika brīdināti, ka piedāvāto cilvēku apraksti nav patiesi un neviens atteikums vai interese nebūs reāli.

Pētījuma vadošais autors, doktors Deivids Hsu uzskata, ka, iespējams opioīdus izmainītā darbība ir iemesls, kāpēc depresijai ir tendence atkal un atkal atgriezties pie pacienta, īpaši, ja viņš uzturas sociāli nelabvēlīgā vidē.

Zinātnieki šī pētījuma rezultātus ir publicējuši žurnālā "Molekulārā Psihiatrija", bet populāri tas izklāstīts www.sciencedaily.com