Dienas tumšais laiks ir kluss laiks iedzīvotāju mājokļos, bet ne pilsētas ielās. Izklaide, infrastruktūras darbi, transporta plūsma un arī noziedzība ir daļa no lielpilsētu nakts dzīves, bieži šis ir laiks, kad tiek paveikti "neredzamie" darbi. Kā to uzraudzīt, regulēt un plānot tā, lai pilsēta būtu droša, sakārtota un ekonomiski aktīva arī dienas tumšajā laikā, vienlaikus netraucējot iedzīvotājiem? Ko par to saka pilsētpētnieki? Atbildes meklējam kopā ar pilsētvides pētnieku, politikas plānotāju Mārtiņu Eņģeli.

Mūsu darba dzīve neapstājas arī naktī, un naktī nekad neapstājas pilsētas dzīve. Pat ja šķiet, ka ielas ir klusas un transporta plūsma ir mazāka, paraugoties uz pilsētu naktī šķērsgriezumā, tajā pavērtos liela rosība. Kas to veido? Un kā tiek saskaņoti dažādi procesi, lai naktī viss varētu noritēt tikpat sekmīgi kā dienā?

Nakti raksturo arī izklaides un jautrība, un kur jautrība, tur dažkārt sabiedrotais var būt alkohols. Bet ne visos laikos ar alkohola pieejamību bijis tik vienkārši. Par alkohola aprites vēsturi stāsta vēsturniece Ineta Lipša.

 „Darba tauta visur dabon alkohola ģifti, kas grauj tautas kultūras līmeni un darba spējas, un turklāt atņem strādniekiem spēku un prātu un tādā ceļā pamazina viņu darba ražīgumu,” tā pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā Latvijas pretalkohola biedrība pamatoja savu prasību ierobežot traktieru darba laiku.  

Pilnīgs alkohola aizliegums kā tolaik Amerikā, Latvijā netika noteikts, bet bija  laika posms no 1925. līdz 1928. gadam, kad alkohola tirdzniecība Latvijā tika stingrāk ierobežota. Par to, kādi bija šie aizliegumi, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Ineta Lipša.

Stingros alkohola ierobežošanas likumus mainīja pasaules ekonomiskā krīze 30. gadu sākumā, nelegālā alkohola tirdzniecība un nosacītais trīs gadu sausais likums Latvijā  tika atzīts kā neveiksmīgs, teic vēsturniece Ineta Lipša.