Ceļojam uz viduslaikiem, lai pētītu dažādas organizācijas un brālības mūsu pašu Rīgā. Runājam par transportstrādnieku brālībām, uz kurām šodien varam lūkoties arī kā vienu no pirmajiem tā laika biedrošanās mēģinājumiem. Ar ko šīs brālības nozīmīgas un kā tās ietekmēja viduslaiku Rīgas sociālo dzīvi? Vismaz daļu atbilžu uz šiem jautājumiem ir atradis Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Gustavs Strenga savā Tallinas Universitātē veiktajā pēcdoktorantūras pētījumā.

Alus nesēju brālība, Nesēju brālība un arī Liģeru brālība bija tās, kuru mērķis ir organizēt tos, kas nevar iestāties citās brālībās, un pieņemt ļaudis no elites, kuri atvēl brālībai noteiktas materiālas vērtības un par to vēlas, lai viņus piemin pēc nāves ar lūgšanām un dievkalpojumiem, skaidro Gustavs Strenga.

"Preču pakošana, iecelšana kuģī, tās bija sfēras, kurās visvairāk darbojās vietējie. Tomēr šīs grupas nevar saukt par latviešu brālībām, jo tajās iestājās dažādi cilvēki, brālībās iestājās gan tie, kas nodarbojās ar transportēšanu, gan dažādi amatnieki, kas nebija arī vietējās izcelsmes," atklāj Gustavs Strenga.

Viņš min, ka brālību dalībnieku sarakstos var redzēt arī rātskungus, viņu kundzes, augsta ranga garīdzniekus un priesterus.

"Tas liecina par to, ka 15. gadsimta otrajā pusē šīs brālības bija reliģiski sociālas vienības. Rātskungi, kas bija arī tirgotāji, mēdza iestāties šajās brālībās, jo viņi bija arī kolēģi," norāda Gustavs Strenga.

Dokumenti liecina, ka pašas brālības nevēlas uzņemt savā vidū linu vērpējus, kā arī tos, kuru darbs saistīts ar asins nolaišanu, jo šis darbs tika uzskatīts par necienīgu. Notiek zināma iespējamo biedru šķirošana. Savukārt pilsētas rāte nosaka, ko šīs amatnieku brālības dara un nosaka viņu statūtus.

Piemēram, 15. gs. vidū Alus nesēju brālībai tiek noteikts, ka alus nesējiem vairs nav jāizpilda pilsētas bendes pienākumi. Brālība ir priecīga un savās šrāgās raksta, ka šis ir necienīgs amats.

Amatnieku biedrības jeb cunftes senajā Rīgā

Kalēji, virvju vijēji, smalkmaiznieki, atslēdznieki, mūrnieki, drēbnieki, bārddziņi, grāmatsējēji, ratnieki, cepurnieki, krāsotāji - šie un citu amatu meistari veidoja teju 40 cunftes, jeb amatnieku biedrības, kuru pirmie aizmetņi viduslaiku Rīgā meklējami 13. gadsimtā.

Cunftes sāka veidoties Rietumeiropā - Vācijā, Itālijā un citviet jau 9.- 10. gadsimtā. Rīgā cunftes pastāvēja no 13. līdz 20. gadsimtam un vairums no tām bija apvienotas Mazās ģildes sastāvā. Rīgā lielākoties šajās cunftes bija vācu tautības pārstāvji. Nevācu amata meistari drīkstēja savus izstrādājumus pārdot tikai Rīgas un tās apkārtnes latviešu pircējiem, tāpat še dzīvojošiem nevāciem bija lielāki nodokļi un parasti bija atvēlēti  smagākie un netīrākie darbi. Arī pašās cunftēs valdīja hierarhija. Vairāk par to stāsta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja pedagoģe, vēsturniece Irēna Strēle.