Palūkojoties uz zemūdens pasauli, tā šķiet tik ļoti atšķirīga no apstākļiem uz zemes, ka aizvien brīnumains šķiet dzīvo būtņu evolūcijas posms, kurā tie pārcēlās no dzīves ūdenī uz sauszemi. Pasaules vēsturē viens no aizraujošākajiem stāstiem ir par laiku, kad dzīvās būtnes pielāgojās dzīvei uz sauszemes. Kā šis process notika, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj paleontologs, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas vadītājs Ervīns Lukševičs.

Sauszeme apgūšanu sauc arī par sauszemes veidošanu jeb terraformēšanu. Pirms Ordovika perioda zeme izskatījās pilnīgi citāda. Sākot ar Ordovika beigām pirms apmēram 460 miljoniem gadu zemes formēšanā iesaistās arī dzīvnieki.

"Bet mugurkaulnieki šajā procesā iesaistās tikai Devonā un Karbonā," skaidro Ervīns Lukševičs. "Pirmie četrkājainie dzīvnieki, kam bija potenciāls apgūt sauszemi radušies Devona vidū, varbūt pirms 380 - 370 miljoniem gadu."

Pētnieks atzīst, ka nav viegli atšķirt, kurš ir sauszemes iemītnieks, kurš ne.

"Daudzas pazīmes, kuras līdz zināmam laikam, pat vēl pirms 20 gadiem uzskatīja par pierādījumu tam, ka, piemēram, ķepa ar pieciem pirkstiem vai lielāku pirkstu skaitu, ir droša pazīme, ka tas ir sauszemes iemītnieks. Nekā tamlīdzīga," skaidro Ervīns Lukaševics.

"Mēs taču zinām, ka roņi ir ūdens dzīvnieki, kaut gan spēj izlīst krastā un diezgan ievērojamu laiku pavada krastā. Tāpat arī krokodili lielu daļu sava laika pavada ūdenī, kur ķepa lieliski noder. Līdz ar to pat iegūstot ekstremitātes nevis spuras un šis process norisinājies Devonā, ķepa vēl pati par sevi neliecina par to, ka dzīvnieks bijis sauszemes iemītnieks."

"Lai piemērotos dzīvei sauszemē, ir nepieciešams pārvarēt veselu virkni grūtību. Pirmkārt, tā ir gravitācija, ūdenī, pateicoties cēlējspēkam, nav jābūt ārkārtīgi spēcīgai muskulatūrai, lai noturētu savu ķermeni šajā vidē. Citādi ir gaisa vidē. Otrkārt, jāpilnveido skābekļa ieguves. Liela daļa ūdens dzīvnieku elpo ūdenī izšķīdušo skābekli un nav  toleranti pret samērā augstu skābekļa saturu - daži jūras organismi necieš pārāk augstu skābekļa saturu, bet tie, kas dzīvo gaisa vidē, saskaras ar samērā augstu skābekļa saturu," norāda Ervīns Lukaševics. "Treškārt, jādomā par ūdeni organismā un ūdens novadīšanu kaut kur. Varam iztēloties jebkuru jūras dzīvnieku kā tādu maisu ar ūdeni, kas peld ūdeni. Bet sauszemes dzīvnieki ir maisi ar ūdeni gaisa vidē. Te ir pavisam citas problēmas."

Runājot par atbalstu, pētnieks norāda, kā kāja ir daudz labāks instruments, lai  pārvietotos gaisa vidē, salīdzinot ar spurām. Viņš min zuti, kurš spēj sauszemes vidē izdzīvot dažas stundas un pārvietoties no dīķa līdz upītei.

Bet ar kājām var aizčāpot krietni tālu, pat, ja pārvietošanās nenotiek strauji, bet tā, kā krokodils to dara.

Bet, runājot par skābekļa elpošanu, izrādās divējādi elpojošās zivis spēj izdzīvot baseinā vai dīķī, kur vispār skābekļa nav, jo elpo gan ūdenī izšķīdušo skābekli ar žaunām, gan atmosfēras gaisu.

"Starp mūsdienu organiskiem divējādi elpojošās zivis, lai gan neizskatās pēc mūsu brālēniem, ir attāli mūsu radinieki. Arī Devona četrkājainie bija spējīgi elpot atmosfrēras gaisu, gan viņiem bija funkcionālās žaunas," atzīst Ervīns Lukaševics.

Parazīti senajos organismos

Kaulos saglabātas kodumu pēdas – tas izklausās kā detektīvstāsts par nozieguma risinājumu, tikai šis “noziegums” noticis pirms aptuveni 400 miljoniem gadu. Runa ir par Devona periodu, un to kā tajā laikā mazītiņi vēzīši un tārpi bija apsēduši bruņuzivis un daivspuru zivis, radījumus, kas tā paša Devona perioda beigas jau bija izmiruši. Toties atradnes par zivīm un to nevēlamajiem apakšīrniekiem – parazītiem – ir saglabājušās līdz mūsdienām. Par to arī stāsts, ģeoloģijas doktorants, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu students Valters Alksnītis pēta, kā šādi parazīti dzīvojuši zivju ķermeņos.