Šā gada Nobela prēmija ekonomikā piešķirta trim amerikāņu zinātniekiem par pētījumiem, kas veicinājuši nabadzības mazināšanu pasaulē. Prēmijas laureāti ir Abhidžits Banerdžī un Estere Diflo no Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta un Maikls Krēmers no Hārvarda universitātes. Ko tieši pētnieki secinājuši un kā šos atklājumus varēs iedzīvināt praksē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns Gundars Bērziņš un ekonomikas antropologs Andris Šuvajevs.

"Pētījums pēc būtības ir par to, kā veidot valsts atbalsta politiku, konkrēti izmantojot eksperimentālās metodes nabadzības mazināšanai. Tas iekļaujas jaunā, bet  strauji augošas ekonomikas pētījumu jomā, kā attīstības ekonomika, kur pamatā ir tieši eksperimentālā pieeja," skaidro Gundars Bērziņš.

"Tas nozīmē, mēģinām izvairīties no intuīcijas lēmumu pieņemšanā. (..) Šie pētnieki pēc būtības pasaka labi, ka ir iespēja pārbaudīt vispirms eksperimentāli un tikai tad, ja strādā, tad ieviešam, ja nestrādā, netērējam valsts resursus," turpina Bērziņš.

Bērziņš arī stāsta, ka otra lieta, ko faktiski šie pētnieki arī pierādīja, ka lielus, sarežģītus jautājumus mēs kā cilvēki negribam risināt, jo mēs īsti nesaprotam, kā risināt nabadzības problēmu kopumā. Tā ir tik sarežģīta un pretrunīga. Sakarā ar to, ka mēs īsti nezinām, kā risināt, mēs atliekam šīs problēmas risināšanu.

"Domāju, ka viņiem prēmija tika piešķirta tieši par to, kā sadalīt sarežģītu, grūti risināmu problēmu mazākās problēmās un kā pārbaudīt, vai šis katrs mazākais risinājums strādā," uzskata Bērziņš.

Andris Šuvajevs ir skeptiski noskaņots.

"Šis risinājums nav nekas oriģināls savā ziņā, tas nav arī nekas ģeniāls. Līdz ar to jautājums par to, kāpēc šajā brīdī mēs to esam atzinuši par kaut ko tādu īpašu," norāda Andris Šuvajevs. "Es gan uzreiz vēlos teikt, ja mēs runājam par Nobela prēmiju ekonomikā, manās acīs šai prēmijai ir ļoti maza vērtība."

"No vienas puses, es izturos ļoti skeptiski pret šiem konkrētajiem saņēmējiem, no otras puses, ir skaidrs, ka šie ideāli, kas cilvēkiem ir, un iespējams, šiem balvas laureātiem ir ideāli mazināt nabadzību pasaulē, un viņi to vēlas darīt pēc vislabākās sirdsapziņas," atzīst Andris Šuvajevs.

Viņš norāda, ka ir skeptisks par to, ka eksperimentējam ar nabadzīgiem cilvēkiem, kā mainīt viņu dzīvi.

"Pirmām kārtām, ja mēs vēlamies mazināt nabadzību, mums, nevis jābrauc pie pie pie nabadzīgiem cilvēkiem un jāmēģina saprast to, kā viņi dzīvo, bet

mēs varētu eksperimentēt ar bagātajiem cilvēkiem, varētu eksperimentēt uz to, ka, piemēram, viņi izvairās no nodokļu maksāšanas un mēs mēģinātu mēģinātu eksperimentēt ar dažādiem veidiem, kā to novērst. Es domāju, tas būtu pētījums ar daudz lielāku pievienoto sociālo vērtību, nekā esošais," uzskata Andris Šuvajevs.

Nabagmājas Latvijā 20.gadsimta pirmajā pusē

„Kuldīgas apriņķa vecākais, apmeklējot pagastu nespējnieku patversmes, devis norādījumus pagasta vecākam kopā ar rajona ārstu 2 reizes mēnesi apmeklēt nespējnieku patversmes, pārbaudīt nespējnieku veselību, uzturu, tīrību, uzklausīt sūdzības u. t. t. Tāpat palielināt uztura normas, apgādāt veļu, izgāzēt telpas, lai atbrīvotos no blaktīm un citiem inzektiem un citādi uz labot patversmes apstākļus,” tā par apstākļiem Kuldīgas nabagmājās rakstīja 1940. gada janvārī laikrakstā  „Strādnieks”.

No tā var secināt, ka pagājuša gadsimta pirmajā pusē, cilvēkiem mūža nogalē - invalīdiem un tiem, kas bija palikuši bez apgādniekiem, dzīve nespējnieku patversmēs bija ļoti pieticīga. Skatot vēl senākus laikus redzam, ka pirmie trūkumcietēji, par kuriem sāka rūpēties valstiskā līmenī, bija Pirmā pasaules karā cietušie. Protams, ka  pabalsts bija visai niecīgs, bet ar to varēja izdzīvot. Līdz Pirmajam pasaules karam rūpes par trūkumcietējiem gūlās uz pagastu draudžu pleciem, un arī muižnieki bija tie, kuri rūpējās par savas muižas  nespējniekiem. Vairāk par to stāsta  vēsturnieks LU  Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Raimonds Cerūzis.