Ielūkoties nezināmajā, ielūkoties nākotnē - tas ir bijis cilvēka vilinājums visos laikos. Senatnē to darīt ļāva dažādas reliģiskas un arī mistiskas prakses, tostarp pareģošana un zīlēšana. Vai sabiedrības attieksme pret šādu nākotnes izzināšanu bija viennozīmīga arī senatnē un kā darbojās pareģošanas amata lietpratēji? 

Latvijas Universitāte laidusi klajā jaunāko profesora Valda Segliņa grāmatu, kas veltīta aizraujošam tematam - pareģošanai, zīlēšanai un orākuliem antīkajā pasaulē. Kādi mīti par orākuliem ir dzīvi mūsdienās un kāda bija orākulu loma antīkas pasaules politiskajā un ikdienas dzīvē, skaidro grāmatas autors LU prorektors dabas, tehnoloģiju un medicīnas zinātņu jomā Valdis Segliņš.

Zinātniskā monogrāfija “Orākuli antīkajā pasaulē” veltīta pareģošanas jeb orākulu praksei antīkajā pasaulē. Tā nav viennozīmīgi vērtējama, kamēr netiek analizēti avoti – nepastarpinātas liecības. Lai arī senie teksti ir nepilnīgi, vienpusīgi un subjektīvi, tie ir apzināmi un izvērtējami. Darbā sistemātiski apskatītas ziņas un teksti galvenokārt par Vidusjūras reģiona senajām kultūrām raksturīgo pareģošanas praksi. Analīze liecina, ka blakus romantizētiem priekšstatiem par šiem konsultāciju pakalpojumiem raksturīgi ir arī maldi un nepamatoti vēstures vienkāršojumi. Tāpēc lietderīgi ir iepazīties ar konkrētā orākula vietas attīstības vēsturisko kontekstu. Starp šiem antīkās pasaules pareģiem plašāk zināmais Delfu orākuls (pītija) par tādu kļūst, pateicoties sava laika izklaides industrijas attīstībai politiskās ietekmes kāpumos un kritumos, bet ne pareģes īpašo spēju un tās vēstījumu ticamības dēļ. Apzināti izmantoto halucinogēno vielu avoti. Apskatīti seno pareģu darba daudzveidīgie paņēmieni, kā arī to vienkāršošanās līdz profesijas izzušanai.