Par to kā attīstās iespējas diagnosticēt saslimšanas un ārstēt tās, tiek runāts gana daudz, bet krietni mazāk ir izskanējušas runas par neārstējamām slimībām un cilvēkiem, kas ar tām saskaras. Kāda ir to cilvēku dzīve, kuriem uz šīs pasaules palicis pavisam īss laiks, kā ar šiem cilvēkiem runāt ārstiem, kā izprast, kādas ir viņu vajadzības, kad vienīgais, ko viņiem var sniegt, ir palīdzēt iespējami mierīgāk un nesāpīgāk nomirt? Tie ir lieli, sarežģīti un skarbi jautājumi, kuriem pievēršamies arī raidījumā Zināmais nezināmajā. Raidījuma viesi: Rīgas Stradiņa Universitātes docents Ivars Neiders un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas anesteziologs - reanimatologs Ivars Veģeris.

Raidījuma viesi norāda, ka paliatīvā aprūpe ir nepieciešama ne tikai neglābjami slimiem cilvēkiem, bet daudz vairāk cilvēkiem, kam ir smagas hroniskas saslimšanas, viņiem paliatīvā aprūpe ir vajadzīga gadu gadiem.

Cilvēku, kam paliatīvā aprūpe ir nepieciešama, kļūst arvien vairāk, jo tā uz laiku ir nepieciešama arī cilvēkiem, kuru saslimšanas ir ārstējamas.

Tāpat raidījuma viesi norāda, ka jau apmēram 15 gadus aktuālas ir diskusijas, ka Latvijā ir problēmas ar paliatīvo aprūpi. Pārmaiņas šajā jomā uz labo pusi norit lēni. Un lēnas pārmaiņas ir grūti pamanīt. Ja varētu nokļūt situācijā pirms 15 gadiem, noteikti redzētu, kādas pārmaiņas ir notikušas.

Latvijas Radio šogad īpaši pievērsis uzmanību paliatīvai aprūpei. Raidījuma Krustpunktā projektā “Izmisuma zonā” kolēģi centušies dažādi pētīt un vētīt paliatīvās aprūpes sistēmas problēmas Latvijā. Tam, kā neārstējami slimiem cilvēkiem cieņpilni pavadīt savu mūža nogali, pievērsies arī šī gada labdarības maratons “Dod pieci”.

Palīdzība neārstējami slimiem senatnē

Skatot vēsturē, kā par nedziedināmi slimajiem rūpējās Latvijā, ir jārunā par jezuītu ordeņa kalpotājiem, vēlāk arī luteriskās baznīcas pārstāvji uzsāk kalpošanas darbu, sniedzot atbalstu garīgi slimajiem un tādiem, kuriem ir smagas un neārstējamas kaites. Kā izpaudās šī palīdzība un ko par garīgi slimajiem kādā savā sprediķī ir teicis superintendants Hermanis Samsons, stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Inese Runce.

“Latvijas teritorijā Livonijas laikā dažādi ordeņi, dažādas baznīcas institūcijas rūpējas par nespējniekiem, rūpējas par slimiem cilvēkiem. Tas tieši ir šis kalpošanas veids. Veikt dažādus žēlsirdības darbus bija viens no viņa primārajiem uzdevumiem,” skaidro Inese Runce.

“Māsām pašām ir jādod nabagiem ēdiens un zāles, jāizturas pret tiem ar žēlsirdību un maigumu, cieņu un dievišķumu, pat pret tādiem, kuri ir ļauni un nepatīkami. Ar lielu apzinīgumu māsām ir jākalpo slimniekiem un nabagiem, kuri izraisa viņās riebumu. Šādā veidā māsām tiek dota iespēja pārdzīvot lielākas ciešanas,” tā ir teikts priestera Vincenta de Paula žēlsirdīgo māsu apvienības regulā, un šīs māsas 18. un 19. gadsimtā darbojās arī Latgalē.

Bet jau vairākus gadsimtus iepriekš Latvijas teritorijā darbojās iestādes, kur palīdzēja smagi slimajiem. Dokumentos kā pirmā šāda iestāde mūsu teritorijā ir minēts Svētā Jura hospitālis, kas tika nodibināts 1220. gadā. Tajā arī ir ārstēti lepras slimnieki. Pagātnē rūpes par smagi slimajiem uzņēmās klosteru kalpotāji, tādējādi praktiskā veidā veicot žēlsirdības darbus.

“Savukārt, pēc reformācijas redzam, ja runājam par mūsdienu Latgales teritoriju, tad, sākot ar 17. gadsimtu pirmie slimnieku aprūpētāji, cilvēki ar zināšanām, pieredzi, kuri veido kaut ko, ko mūsdienās varētu saukt par tādām savdabīgām slimnīcām, tas ir jezuītu ordenis, kurš jau 17.-18. gadsimtā nodarbojas ar šādām lietām,” turpina Runce.

Vēl mazliet vēlāk, 19. gadsimta otrajā pusē Baltijas teritorijā luteriskā baznīca strauji uzsāk savu diakonijas kalpošanas darbu un ar tam laikam modernām metodēm veido dažādas dziednīcas un projektus, kas ir veltīti nedziedināmi slimu un garīgi slimu cilvēku aprūpei.