Ātrums, gaismas ātrums, vadāmas automašīnas, pašbraucošas automašīnas, ceļošana, vēl tālāka ceļošana, sasniedzot laiktelpas robežas. Kur beidzas fizika un sākas fantastika? Teju ikviena sevis cienīga zinātniskās fantastikas filma vai grāmata izmanto ceļošanu laikā kā universālu elementu stāstā. Spēja pakļaut laika ritējumu ir tiešām fascinējoša, taču - vai iespējama? Ko paredz tārpeju hipotēze? Cik lielam jābūt masīvam objektam, lai laiks nudien kļūtu lēnāks, un vai jebkad pienāks diena, kad cilvēks ceļos ne tikai telpā, bet arī laikā?

Noņemt šiem jautājumiem fantastikas plīvuru, lūkojamies uz to visu no fizikas skatpunkta. Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesoru un Lāzeru centra vadītāju Mārci Auziņu.

"Šī ir ļoti interesanta tēma, bet tēma, ar kuru droši vien arī ir ļoti uzmanīgi un atbildīgi jārīkojas. Fizikā kādreiz saka, ka ir trīskāršais punkts. Šeit, es domāju, ir trīskāršais punkts starp filozofiju, akadēmisko fiziku un fantastiku, kas var būt zinātniska un bieži vien zinātnes teorijās balstīta, bet brīžiem var būt arī diezgan tālu no zinātnes," analizē Mārcis Auziņš.

"Ja jūs jautājat, kurā brīdī fiziķi sāka domāt par to, ka ceļošana laikā varbūt ir kaut kas vairāk nekā tikai pasaku stāsti vai mītu un leģendu stāsti, es domāju, ka tas sākās tanī brīdī, kad mēs nonācām no Ņūtona mehānikas pie Einšteina mehānikas.

Mēs zinām, ka Ņūtonam bija ļoti viegli uztverami un saprotami priekšstati, ka mums ir universāla telpa, kurā visas lietas notiek, kurā mēs dzīvojam. Telpa mums visiem ir viena, mēs atrodamies tikai viņas dažādās vietās. Vēl svarīgāk šīs dienas sarunas kontekstā, ka mums ir universāls laiks - laiks jums, laiks man un laiks marsiešiem ir viens un tas pats. 

Tad nāca Einšteins ar veselām divām relativitātes teorijām, ar speciālo relativitātes teoriju un vispārīgo. Katra drusku citādi skatās uz laiku. Einšteins teica, katram no mums var būt citāds laiks, pie tam, nevis mūsu psiholoģiskais laiks (..)

Kad runājam par Einšteina laiku, tas ir objektīvi mērāms laiks, jūsu pulkstenis un mans pulkstenis, un ka šie pulksteņi var iet atšķirīgi. Līdz ar to mēs varam nonākt dažādos laika brīžos, atkarībā no tā, kur mēs atrodamies, cik ātri mēs pārvietojamies, kādā fizikālā situācijām esam.

(..) Tagad tas, ka ir iespējams pārvietoties laikā, un droši vien, ka būtu jāprecizē, ka tā ir eksperimentāli mērāma lieta, es domāju, ka šobrīd varam absolūti droši teikt. Bet ar vienu piebildi, ka

mums ir iespējams nonākt laikā nākotnē, bet pagaidām mums ir tikai teorijas, brīžiem diezgan spekulatīvas, kuras saka - varbūt ir iespējams atgriezties pagātnē.

Ar tām teorijām patiesībā arī no filozofiskā skatupunkta diezgan daudz ļoti interesantu, ļoti fascinējošu, bet grūti atbildamu jautājumu.

Kā cilvēka vestibulārais aparāts jūtas dažādās automašīnās un virtuālajā realitātē?

Iedomāsimies: tas, ko redzam, ir pretrunā ar to, kādā stāvoklī esam fiziski. Kas šādā gadījumā notiek mūsu ķermenī? Kādēļ daļai cilvēku, atrodoties braucošā auto, uzvelkot virtuālās realitātes brilles vai griežoties straujā karuselī, kļūst slikti, bet citiem tas nerada nekādus labsajūtas traucējumus? Skaidro Rīgas Stradiņa universitātes docente, ārste Gunta Sumeraga, virtuālās realitātes izrādes režisors Valters Sīlis un autosportistu Krišjānis Caune.