Dabas pētnieki ceļ trauksmi par to, ka visā pasaulē samazinās plēsēju populācijas – kā uz sauszemes, tā arī jūrā. Bet kāda ir situācija Latvijā – kā mainās plēsēju skaits un dzīves kvalitāte un kā šīs izmaiņas ietekmē ekosistēmu kopumā?
Ar Latvijas lielajiem plēsējiem – vilkiem, lāčiem un lūšiem, droši vien uz vienas meža takas cilvēki labprāt nesatiktos. Tomēr skaidrs, ka šiem dzīvniekiem ir būtiska loma veselīgas ekosistēmas uzturēšanā. Tiesa, gana bieži, diskutējot par vilku, lāču un lūšu situāciju Latvijā, grūti izvairīties arī no kaismīgām diskusijām, jo šeit saduras lauksaimnieku, mednieku un dabas intereses. Šobrīd Latvijā aktuālas diskusijas, vai nebūtu jāierobežo lūšu medības. Vai tik tiešām jāsatraucās par plēsēju populāciju Latvijā? Par lielo plēsēju situāciju Latvijā raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš un Dabas aizsardzības pārvaldes Savvaļas sugu aizsardzības nodaļas vadītājs Jēkabs Dzenis.
Latvijas Dabas muzejā aplūkojama izstāde “Svešie mūsu dabā”
Vārds „svešie” bieži vien apzīmē ienācējus no citas vietas, bet ne vienmēr tos vajadzētu uzskatīt par citplanētiešiem. Par „svešajiem” mēs varam runāt arī augu, dzīvnieku un sēņu sugu gadījumā. Latvijas Dabas muzejā atklātā izstāde “Svešie mūsu dabā” ļauj iepazīt vairākas sugas, pie kurām jau nereti esam tik ļoti pieraduši, ka par svešām vai draudīgām tās vairs neuzskatām.
Svešās jeb svešzemju sugas ir tās, kas lielākoties ar cilvēka palīdzību ir izplatījušās ārpus sava dabiskā areāla. Šīs sugas nonāk pie mums Latvijā, dažas iedzīvojas, dažas ne. Tās, kas iedzīvojas, var kļūt arī invazīvas, proti, tās var nodarīt reālu kaitējumu vietējām sugām vai cilvēkam, bet tas nenozīmē, ka visas svešās sugas ir invazīvas. Turklāt ir arī ļoti seni ienācēji, kas iekļāvušies vietējā florā un faunā, un neseni svešie, kuru ietekme vēl nav saprasta.
Par svešzemju, kā arī invazīvajām sugām stāsta Latvijas Dabas muzeja vecākā ekoloģe Lauma Kupča un vecākā botāniķe Laura Grīnberga.
Izstāde „Svešie mūsu dabā” Latvijas Dabas muzejā būs apskatāma līdz 2020. gada 8. martam.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Komentāri (4)
Silavas vadošais pētnieks Ozoliņš nedomā, ka jāpātrauc lūšu slaktiņš, neskatoties uz to, ka vairākas medību sezonas ievākto lūšu paraugkopā vispār trūkst viengadīgu dzīvnieku.
Zinātnieks nedomā, ka jāaptur visā Eiropā apdraudētas un aizsargājamas slaktiņš Latvijā, lai gan ir izpētījis jau iepriekš un zinātnieksie dati par iepriekšējiem gadiem apliecina-
"kopumā nomedīto lūšu dzimuma-vecuma struktūras izmantošana populācijas lieluma aplēsēs norāda uz lūšu skaita pakāpenisku samazināšanos kopš 2011./2012. gada medību sezonas.
Tajā pašā laikā 2018./2019. gada medību sezonā visi demogrāfiskie rādītāji norāda uz lūšu populācijas stāvokļa pasliktināšanos."
LVM pārvalda un apsaimnieko 1,63 miljonus hektāru valsts zemes, tai skaitā 1,60 miljonus hektāru meža zemes, no kā 1,41 miljons hektāru ir mežs.
Noslēgti līgumi ar mednieku formējumiem par 1,6 miljonu hektāru platību.
2018.gadā valsts uzņēmuma LVM peļņa no komercmedību paklapojumiem, medību tiesību nomas un citiem pakalpojumiem mūsu visu mīļās Latvijas mežos bija 2,741 miljonu eiro. Pieaugums par 19% nekā 2017.gadā.
Viens viesmednieks šādas izklaides tūres laikā Latvijā, kas vidēji ilgst 5 -7 dienas, iztērē no 2 līdz 4 tūkstošiem eiro.
Arī privātie klubi pelna gan no medību platību iznomāšanas, gan komercmedību pakalpojumu sniegšanas. Mūsu brašie, sabiedriski aktīvie biedrību locekļi, aktīvi organizē šādus izklaides pasākumus ārzemniekiem un iekasē no šaušanas sporta brangu naudiņu. Viens viesmednieks, kas atbraucis uz Latvju šaušanas izklaidē, atstāj medību klubam, sākot no 2000 eur, tā kā uzturas šeit ne jau vienu dienu. Maksa par medību licenci, paša viesmednieka apkalpošana medībās, ēdināšana, izmitināšana viesu namā, kas parasti arī pieder pašam medību kluba īpašniekam, citu izklaižu organizēšana, pēc medībām sekojošā trofeju apstrāde priekš tā paša ārzemnieka, utt. Tāda ir tā realitāte, kuru vajadzētu ņemt vērā, iedomājoties par nomedīšanas limitiem medījamām sugām, kurus nosaka Valsts meža dienests. Ir jau mums arī presē bijuši raksti par to, ka turīgus ārzemniekus vilina lētas medības Latvijā. Un, vai kāds būtu tik naivs un domātu, ka visa šī naudiņa, kuru tāds ārzemnieks atstāj te mūsu vietējam, mīlīgajam medību klubiņam vai beidrībai no šī specifiskā sporta veida apkalpojošās nozares, aiziet likumīgus, valstī noteiktus legālus ceļus?
Medības ir „galds”, pie kura tiek sarunāta gan lielā politika, gan slēgti darījumi. Līdz ar to ir skaidrs, ka vara rūpējas, lai finansējums tiktu arī šim biznesa veidam. Jūs taču krogā atstājiet naudu oficiantam, kas jūs apaklpojis. Ir zināms pat procents, kas uz tā galda jāatstāj. Tā, ka, jo labāks oficiants, labāka apkalpošana, jo lielāka dzeramnauda, arī no ES struktūrfondiem. Uzskatāms piemērs ir Zemkopības ministrijas finansētais Āfikas cūku mēra apkarošanas neveiksmīgais projekts.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X