Vairums no mums atceras pirmās picērijas, pirmos ananāsus veikalu vitrīnās, krāsainos saldumus un gāzētos dzērienus, kas pārpludināja pirmo pārtikas lielveikalu plauktus 20.gadsimta 90.gados. Dzelzs priekškaram krītos, kritās arī cilvēku pirktspēja, bet nemazinājās piedāvājums, kas arvien pārsteidza ar jauniem importa produktiem, kā tos tajā laikā devēja pircēji. Iepazīstot laikmetu caur pavārgrāmatu lappusēm, šoreiz viesojamies dinamiskajos un amizantajos 90.gados. Jauni ēdieni, jauni produkti, rietumu pasaules receptes austrumeiropiešu izpildījumā, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas docente, mākslas zinātņu doktore Astra Spalvēna.

"Pārmaiņas 90. gados lielā mērā skar identitāti un tas parādās arī pavārgrāmatās. Ir skaidrs, ka ir jātiek vaļā no tā, kas mūs raksturo kā padomju cilvēkus. Līdz 1994.gadam faktiski iznāk tikai Ulmaņlaika pavārgrāmatu faksimilizdevumi un pārizdevumi. Šī virtuve tikpat eksotiska, kā vēlāk ļoti populārās ārzemju virtuves, kas ir otrs jaunās identitātes meklēšanas avots. Tad sākas tulkoto pavārgrāmatu bums," skaidro Astra Spalvēna.

Receptes, kas ir kā 90.gadu vizītkarte, ir visādi pildīti ēdieni ar majonēzes restītēm.

"Tomēr 90. gadi ir laiks, kad nostiprinās padomju virtuve. Paradoksāli, pavārgrāmatās redzam, ka notiek vēlme pēc kaut kā jauna, cita, sabiedriskajā ēdināšana tas ir laiks, kad 80.gados uzsāktie pildītie ēdieni, fri kartupeļi, ko tagad pazīstam kā ceļmalas ēdnīcu ēdienu, kļūst arvien populārāki. 90. gadi ir padomju virtuves ziedu laiki, ir izaugusi tā paaudzes, kas tos labi prot pagatavot. Tieši ar šo ēdienu asociējas 90. gadi," turpina Spalvēna.

90. gados parādās cits skatījums – ka ēdienu var gatavot arī vīrieši, ka arī vīrietis var būt pavārs.