Kā un kāpēc Latvijā veidojas strapkultūru stereotipi un aizspriedumi? Kas tiem palīdz rasties un izdzīvot, kā arī cik lielā mērā un pie kādiem nosacījumiem šo dažādo kultūru un etnisko grupu pārstāvji ir gatavi sadarboties?

Kas ir starpkultūru stereotipu un aizspriedumu ideoloģiskie avoti Latvijā? Kāds ir to saturs, izplatība un intensitāte? Lai padziļinātu izpratni par stereotipu un aizspriedumainas attieksmes rašanās apstākļiem, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieki veikuši aptauju par Latvijas iedzīvotāju starpkultūru mijiedarbību un attieksmi pret kultūru dažādību. Iegūtie dati apkopoti pētījumā “Starpkultūru stereotipi un aizspriedumi Latvijā”. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar pētījumu iepazīstina Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore un  Diasporas un migrācijas centra direktore Inta Mieriņa.

"Sociālie zinātnieki pat ar "neapbruņotu aci" varēja pamanīt, ka Latvijā migrācijas procesu rezultātā un vispār kopējā globalizācijas procesu rezultātā cilvēki arvien vairāk ikdienā sastopas ar dažādām kultūrām, tai skaitā tādām eksotiskām kultūrām, kas varbūt pavisam nesen, likās kaut kas tāls un nesasniedzams," pētījuma tēmas izvēli skaidro Mārtiņš Kaprāns.

"Rīgā pēkšņi ielās parādās daudz cilvēku no Āzijas, tai skaitā uzņēmējdarbībā, nevis tikai studentu vidū. Šīs ikdienišķās reālijas mūs mudināja apsvērt, kā tad kopumā cilvēku priekšstati un varbūt aizspriedumi pret šīm grupām ir veidojušies, arī ņemot vērā kopējo Latvijas sabiedrības struktūru, kur ir pietiekoši liela kultūru daudzveidība," turpina Kaprāns. "Tā kā mēs ņēmām gan šo mantojumu, gan arī ar to mūsdienu jaunos izaicinājumus, kas ir saistīti gan ar migrāciju, gan kopējo globalizāciju. Skatījāmies, kā Latvijas iedzīvotāji, gan ikdienas mijiedarbībā, gan arī savos priekšstatos veido savus tēlus par dažādām kultūras grupām."

"Pēdējā laikā zinātnieku aprindās, kas strādā ar migrācijas pētījumiem, arvien vairāk runā par to, ka Centrāl- un Austrumeiropas valstis, tai skaitā arī Latvija, pamazām no emigrācijas valstīm kļūst arī par imigrācijas valstīm. Tas nozīmē, ka pieaug arī dažādu kultūru un tautību skaits Latvijā. Vienlaikus mēs zinām to, ka tomēr arī šajā Eiropas daļāir aizspriedumi pret dažādām tautībām, pret cilvēkiem no dažādām," norāda Inta Mieriņa.

Pētījumā mēģināts parādīt, kas ir šie aizspriedumi un kāpēc dažas grupas biedē vairāk nekā citas. Cilvēki tika lūgti izvērtēt savas izjūtas par dažādām etniskajām grupām.

"Ja mēs skatāmies uz latviešu izjūtām pret krieviem vai krievvalodīgajiem un krievu izjūtām pret latviešiem, tad ir tikai daži procenti, kuri savas sajūtas raksturo kā vēsas vai ļoti vēsas. Daudz vairāk ir tādu, kam ir negatīvas izjūtas amerikāņiem, protams, pret afrikāņiem un ebrejiem, arī musulmaņiem. Bet tieši tas, ka ir tik ļoti mazs procents, kam ir šīs negatīvās attieksmes pret mūsu pašu vislielākajām kopienām," pētījuma rezultātus atklāj Inta Mierina.

"Redzam, ka ir kopības izjūta, mēs tomēr izjūtam, ka tie ir savā ziņā savējie, mēs esam auguši ar vienām filmām, mēs saprotam vienus jokus. Tie, kas ir tomēr ārzemnieki, svešākas kultūras, kaut arī tās varbūt ir Rietumu kultūras, dažkārt liekas svešāki, nekā cilvēki, kas dzīvo blakus."

Tas ir pozitīvais secinājums, bet ir arī negatīvie rezultāti.

"Mēs nojautām no kaut kādiem sekundāriem datiem, no iepriekšējie pētījumiem, ka varētu sagaidīt, ka Latvijas iedzīvotāju priekšstati par romiem jeb čigāniem vai par musulmaņiem kā par plašu reliģisku grupu varētu būt problemātiski un negatīvi. Bet izteiktais kontrasts, izteiktā atšķirība starp dažādajām grupām un musulmaņiem un romiem ir ļoti liela daudzos aspektos," norāda Kaprāns. "Šīs divas grupas visvairāk var uzskatīt par aizspriedumu upuriem."

Inta Mieriņa norāda, ka pētījums atklājis, ka Latvijas sabiedrībā principā ir tendence  stereotipizēt, cilvēkus pēc tautības. Apmēram divām trešdaļām ir svarīgs fakts, ka es esmu latvietis, krievs vai ebrejs. Etniskais aspekts joprojām sabiedrībā ir aktuāls.

Pētniece skaidro, ka ir divas lielās dimensijas, par ko cilvēki domā, domājot par noteiktām grupām. Viens ir tas, cik lielā mērā tā grupa ir dominējoša, piemēram, uzspiežot savu kultūru. Tie Latvijas sabiedrības acīs gan amerikāņi, gan arī krievu kopiena dažkārt. Bet tad ir otra dimensija, cik liels drauds ir šī grupa Latvijas sabiedrībai. Tādā ziņā amerikāņi un krievi ir neitrāli.

"Ja mēs skatāmies uz tām grupām, par kurām ir vislielākie aizspriedumi, tas ir musulmaņi, afrikāņi un romi, tad afrikāņus un romus uzskata par tādiem, kas ir drauds Latvijas sabiedrībai, bet viņus neuzskata par tik dominantiem, tāpēc varbūt arī par viņiem mazāk runā mazāk baidās.

Bet musulmaņi ir grupa, kurus uzskata gan par savādiem, svešādiem, tādiem, kas nedod lielu pienesumu sabiedrībai, gan arī par tādiem, kas ir dominējoši un cenšas uzspiest savu kultūru citiem. Tas ir iemesls, manuprāt, kāpēc mēs tik daudz par viņiem runājam sabiedrībā, kādēļ cilvēki tieši uz šo grupu bieži vien arī izgāž negācijas, bažas un bailes," vērtē Inta Mieriņa.

Vecticībnieku kopiena Latvijā

Raidījumā runājam par starpkultūru un etniskajiem jautājumiem, bet nereti līdzās tam ir arī reliģiskie apsvērumi. Vecticībnieki un pareizticīgie - lai gan šīm reliģiskajām kopienām ir ļoti daudz līdzīgā, ir vērojamas arī atšķirības, un tas savulaik noteicis pat aizspriedumu veidošanos vienai kopienai pret otru. Arī Latvijā ir liels skaits vecticībnieku, un par šīs kustības vēsturi un pašreizējo situāciju stāstīja mākslas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Nadežda Pazuhina.

Vecticībnieki un vecticība - vārdi jau it kā pasaka priekšā, ka runa ir par kādu senāku ticību. Jā un nē. Vecticība lielā mērā saistīta ar pareizticību, bet atšķirīgie termini parādās laika gaitā, kad pareizticībā sākas pārmaiņas. Pētniece Nadežda Pazuhina norāda, ka sinonīms vārdam vecticība būtu senpareizticība.

Vecticībnieki sastopami teju visā pasaulē, tostarp Urugvajā, ASV, Vācijā, Polijā, Ķīnā un, protams, arī Latvijā, un šī izplatība skaidrojama ar bēgšanu no represijām Krievijas impērijā un migrēšanu 20. gadsimtā. Latvijā ir aptuveni 55 000 vecticībnieku, ap 60 vecticībnieku draudžu, lielākoties Latgalē un Daugavpilī vien atrodamas sešas draudzes. Grebenščikova draudze Rīgā 2020. gadā svinēja 260 gadu jubileju, draudzē darbojas arī vecticības muzejs. Pēdējo gadu laikā paši vecticībnieki iesaistās pētniecībā un sava kultūras mantojuma apzināšanā, bet Filozofijas un socioloģijas institūtā šos jautājumus pētījis Arnolds Podmazovs, kurš savulaik arī izdevis grāmatu “Vecticība Latvijā”. Savukārt ilggadējs visu Latvijas vecticībnieku pārstāvis vecticībnieku draudžu padomē bijis tās priekšsēdētājs Aleksejs Žilko, kurš 2021. gada janvāra sākumā devās mūžībā.