Klajā nākuši "Latvijas sociālās atmiņas monitoringa 2025" dati, kas meklēja atbildes uz jautājumiem - ar kādām emocijām un atmiņām atceramies okupācijas laiku un pirmspadomju periodu - posmus vēsturē, kurus liela daļa sabiedrības pati nav piedzīvojusi vai piedzīvojusi tikai daļēji. Dati liecina, ka samazinājusies tā saucamā padomju laika nostaļģija, bet pieaug to cilvēku skaits, kas par labāko laiku Latvijas vēsturē uzskata Atmodu un mūsdienas. Kādas atšķirības šajos datos vērojamas starp latviski un krieviski runājošajiem, un ko šādi pētījumi liecina par mūsu sabiedrību? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro divi pētījuma autori - komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, un sociālantropologs Andris Saulītis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks.
Andris Saulītis: Aizvien vairāk mēs varam skatīties, nevis kādas ir atšķirības starp latviski un krieviski runājošām grupām, bet atšķirībām krievvalodīgo vidu. Latvieši vidū ir monolītāk, bet daudz sarežģītāk ir saprast un analizēt krievvalodīgo kopienu. Līdz ar to tā pieeja šobrīd vairs nav skatīties uz šīm divām grupām, bet būtībā skatīties uz krievvalodīgo grupu, kur var konstatēt jau pazīmes uz zināmu polarizāciju.
Pēc kādiem datiem vai pēc kādiem raksturlielumiem ir šī polarizācija - vecums, paaudžu atšķirības?
Andris Saulītis: Vecums noteikti ir viena lieta, bet, protams, ka tas ir saistīts bieži vien ar ģeopolitisko orientāciju, ko gan mēs šajā aptaujā nevaram plaši precīzāk konstatēt, jo tomēr aptauja koncentrējas tieši uz jautājumiem par vēsturi. Bet vienlaicīgi tās ir zināmā mērā lietas, kuras savstarpēji saistītas.
Protams, ka Latgale arī mums ir tāds reģions, kur ir atšķirīgāka šī izpratne un vērtējums, bet tai pašā laikā jāņem vērā, ka Latgalē vienkārši ir vairāk krievvalodīgo iedzīvotāju, ir vairāk vecāka gadagājuma iedzīvotāju un arīdzan tās ir daudz multietniskas kopienas, kur līdz ar to dialogs, iespējams, ir daudz intensīvāks. Un tajā pašā laikā, iespējams, ka tas ir tas iemesls, kāpēc daudzos jautājumos, it sevišķi vērtējot vēsturi, iedzīvotāji un sevišķi krievvalodīgā kopiena atturas vērtēt.
Tādā amnēzija attiecībā uz Latvijas vēsturi, kas ir pirms 1918. gada, ir izplatīta arī latviešu valodā runājošajās ģimenēs. Ja latviešu vidū vērtējumi sāk parādīties no 1918. gada, tad krievvalodīgo vidū tas saglabājas līdz pat Otrajam pasaules karam. Šeit ir runa arīdzan par izglītības sistēmu, un nekoncentrējoties tikai uz 20. gadsimtu, jo aptaujā mēs vaicājām vērtējumu līdz pat senlatviešu periodam, un mēs
redzam, ka šobrīd tiešām iedzīvotājiem lielai daļai ir grūti formulēt savu attieksmi pret dažādiem vēstures periodiem pirms 1918. gada. Bet kas ir vēl interesanti, ka principā visi vēstures periodi, kas saistīti ar Krievijas impēriju, ar Padomju Savienību, tiem visiem ir stipri biežāk negatīvs vērtējums nekā jebkuram citam vēstures periodam.
Arī no krievvalodīgo puses?
Andris Saulītis: Grūti man pateikt, cik daudz tur ir šis pienesums, bet principā nu mēs redzam dinamiku. Arīdzan attiecībā uz Padomju Savienības periodu Latvijā, tur gan mēs redzam arī krievvalodīgo vidū šo sadalīto, ne vienveidīgo kopienas skatījumu. Tas ir arī kaut kas tāds, kas ir mainījies, kopš mēs aptaujājām iedzīvotājus 2017. gadā, tā nostalģija pret šo periodu samazinās. Tam iepretim ir, ka atjaunotās Latvijas laiks kopš 1991. gada šobrīd ir vispozitīvāk vērtētais periods Latvijas vēsturē. Tas ir pārspējis līdzšinējo "top 1" - tas ir Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, kas līdz šim ir dominējis ne tikai 2017. gadā, arī iepriekš. Tagad pozitīvs vērtējums ir tieši šim laikam.
Labā lieta ir arī tāda, ka, skatoties uz to, vai cilvēks ir apmierināts ar savu dzīvi un kā viņš vērtē padomju laikus, tad nav stingru korelāciju tādā ziņā, ka, ja tu pats esi neapmierināts ar šodienu, tas nenozīmē, ka tu ilgojies pēc padomju laikiem.
Mārtiņš Kaprāns: Man liekas, ka ir jāsaprot, kā mēs skatāmies, kas ir sociālā atmiņa. Tas savā ziņā ir kā tāds trauks, un tur nav bezgalīga ietilpība. Tāpat kā cilvēkam uzmanība ir diezgan ierobežots resurss, tu nevari uz visu koncentrēties, arī sabiedrības uzmanība nevar koncentrēties uz pilnīgi visiem vēsturiskiem notikumiem, kas tai ir bijuši svarīgi kādā noteiktā posmā. Ir aktualitātes, kas mainās, mainoties, protams, arī paaudzēm.
Tas, ko mēs pašlaik redzam, ka lēnām, bet neizbēgami Otrais pasaules karš no tādas aktīvās komunikatīvās atmiņas, no tādas ikdienas saziņas, kur tas ik pa laikam par sevi dažādos veidos, arī pašlaik vēl, nupat Ogres gadījumā dzirdējām, tas atgriežas. Bet
lēnām Otrais pasaules karš kļūst par daļu no tā, ko atmiņu pētniecībā sauc par kultūras atmiņu, proti, tā ir literatūra, tie ir arhīvi, viss pārējais, bet tā vairs nav daļa no ikdienas attiecību elementa.
To jau var redzēt, kas piedalās, piemēram, 16. marta pasākumos, kas ir neoficiālā leģionāru piemiņas diena, gan arī nupat 8. maijs bija, es biju Lestenē, pats apskatījos. Tas cilvēku skaits un cilvēku struktūra, nepārprotami liecina, ka šis ir tāds aizejošs, bet tas nenozīmē, ka tu aizmirsti. Tas vienkārši vairs nav ar to aktualitāti.
Mēs visu laiku uz krievvalodīgajiem fokusējamies, taču ir jāsaprot arī, ka latviešu vidū, ja runājam tieši par etniskām grupām, ir pamanāmi tādi momenti, kur varētu runāt par iekšēju, ja ne sašķeltību, tad katrā ziņā, ka tur nav spēcīgs konsenss.
Sociālā atmiņa nav tikai attieksme pret kādu noteiktu vēstures periodu, ir arī attieksme pret konkrētiem notikumiem vai aktivitātēm, kas saistītas ar vēsturi. Ar to vēlos teikt, ka ļoti sabiedrību polarizējošo padomju okupācijas slavinošo pieminekļu demontāža kopš 2022. gada, kas, protams, bija saistīta ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Mēs redzam, ja krievvalodīgo vidū ir spēcīga pretestība šādai rīcībai, aptuveni 75% ir pret, spēcīga opozīcija. Tad latviešu vidu šī daļa ir mazinājusies un lielāka daļa ir to, kam ir neitrāla attieksme. It kā saprotami, ka atbalsts ir lēnām noplacis, viņš nav, protams, kritizējošs, bet krievvalodīgo vidū nekas nav mainījies.
Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas
Cilvēki jebkad ir izpētījuši tikai 0,001% no dziļūdens dzīlēm.
Bebri, iespējams, varētu kļūt par sava veida klimata varoņiem.
Meksika iesūdz tiesā “Google” par patvaļīgu Meksikas līča pārsaukšanu.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Komentāri (4)
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X