"Trūkst acu kontakta, ar kuru sākam, trūkst neverbālās valodas, tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc Zoom nogurdina," raidījumā Zināmais nezināmajā, kurš arī  jau vairāk nekā mēnesi top Zoom platformā, vērtē Rīgas Stradiņa universitātes Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras asistente, Militārās medicīnas pētījumu un studiju centra pētniece, doktorante Kristīne Šneidere.

Visticamāk liela daļa cilvēku ārkārtas situācijas laikā ir piedalījušies kādā sapulcē, kas tiek organizēta Zoom vai citā tiešsaistes platformā. Ārkārtas situācija un attālinātais darbs ir mainījis to, kā komunicējam kaut vai ar kolēģiem, un, ja pirmajā mirklī varētu šķist, ka šādas attālinātas tikšanās taupa laiku un citus resursus, ir arī skaidrs, ka jārunā par jaunu fenomenu – Zoom nogurumu.

"Vēl kāds aspekts - līdz ar Zoom ieviešanu pēkšņi ir vairāk laika. Tas nenozīmē, ka fiziski ir vairāk laika, bet esmu ārkārtīgi pieejama, par spīti tam, ka esmu savās mājās. Šobrīd jebkurš cilvēks var man pajautāt, vai mēs varam Zoom sazināties. Un mēs sazināmies, un es pavadu stundu sapulcē, kas klātienē būtu daudz īsākā.

Iespējams, paša Zoom vai Skype ietekme ir mazāka, nekā pieejamības ietekme," vērtē Šneidere.

Organizāciju psihologs, Latvijas Psihologu apvienības vadītājs Reinis Lazda stāsta, ka pasniedz lekcijas attālināti jau gadiem sen un šādas dažas izpausmes jau novērojis iepriekš, tāpēc savā dzīvē izmaiņas neredz. Bijusi iespēja salīdzināt, kā ir vadīt nodarbības klātienē un attālināti. 

"Klātienē ir daudz patīkamāk, jo šīs nodarbības ir daudz pilnasinīgākās. Paši varam kustēties, sarunāties dažādos veidos, nav video traucējumu. Varam cilvēkus labāk sajust. Līdz ar to informāciju daudz labāk uztveram," norāda Lazda. "Pareizi konstatēts, ka neverbālās lietas par otru cilvēku ir svarīgas un, ja neesam klāt, tās trūkst."

Tāpat Lazda pamanījis, ka fiziski nogurst no tā, ka atrodas statiski pie ekrāna, kas nepieciešams kameras dēļ un pēc tam diezgan ilgi jāattopas. Klātienē būtu jābūt daudz vairāk lekcijām, lai tādā veidā nogurtu.

"Viegli vainot Zoom, bet esam tik brīvi pieejami, ka tas šķiet veids, kā var komunicēt nepārtraukti. Darba vietā darām darbu un sapulces ir mazākā darba daļa. Šobrīd bieži ir otrādi. No tā var nogurt. Līdz nopietniem pierādījumiem par to gan vēl laiks jāpagaida, bet var domāt, ka Zoom lietošanas regularitāte var būt nogurumu pastiprinošs faktors," atzīst Šneidere.

Lai arī video saziņā cilvēkus mudina parādīt vairāk apkārtni un vidi, parādīt vairāk sevi pašu, kas liecina par to, lai arī esam vairāku kilometru attālumā, joprojām esam klātesoši. Bet tas var arī vairo saspringumu vai nogurumu.

Šneidere norāda, ka tagad pēkšņi cilvēka visas lomas ir jāsaliek vienā telpā - mājās, kas ir drošā vide, kur jājūtas labi un pasargāti, kur drīkstam atslābt no ārējiem stimuliem. Šobrīd mājas ir kļuvušas par darba vietu, par trenažieru zāli, par bāru, par tikšanās vietu ar draugiem, jo tieši ar viņiem satikties nevaram. Sajūta par mājām izšķīst. Gribas paturēt kādu fragmentiņu, kas ir tikai mans.

Tas var būt papildus noguruma iemesls, tas var radīt arī nepatiku pret šādām virtuālām sapulcēm, jo sevi nosargāt prasa zināmu spēku. 

Lazda arī piekrīt, ka cilvēki nav pielāgojušies video saziņai, jo domā ne tikai ar acīm. Arī ārkārtas situācija ir papildus stresa avots.

Apzinātība palīdz mazināt arī dažādas hroniskas saslimšanas

Gan parastā ikdienā, gan ārkārtas apstākļos mēdzam pamanīt, ka darām vienu lietu, bet domas jau virmo ap otru un trešo. Tāpat dažādās situācijās varam neatpazīst savas emocijas – dusmas vai skumjas. Domu un emociju pašplūsmā iespējams aizvadīt visas dienas. Taču zinātnieku pētījumi pirms vairākām desmitgadēm pierādījuši un arī turpina pierādīt, ka apzinātība ļauj ne tikai atpazīt un fokusēt savas darbības, bet arī mazināt dažādas hroniskas saslimšanas.

Nereti zinātnē novērojams, ka pētnieki vispirms paši ļoti iedegas par kādu ideju vai praktizē kādu metodi, bet pēc kāda laika sniedz zinātniskus pamatojumus sabiedrībai par šīs idejas patiesumu vai metodes iedarbību. To varētu teikt arī par apzinātības praksi, kas vēsturiski ir saistīta ar Austrumu un citām garīgām praksēm, tomēr pēdējo 40 gadu laikā apzinātība skaidrota daudzu pētījumu veidā. Apzinātība kā iespēja ne tikai nosaukt vārdā savas emocijas un fokusēt savas darbības, bet arī atpazīt stresu un saslimšanas. Par apzinātību stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras lektore, klīniskā un veselības psiholoģe, kā arī mākslas terapeite un apzinātības skolotāja Indra Majore-Dūšele.

Šobrīd zinātnieku uzmanības lokā ir tas, kā apzinātība var palīdzēt dažādu veselības problēmu gadījumā. Liela pētījumu daļa aptver tieši ar stresu saistītas problēmas, piemēram, trauksme, nemiers, depresīvie traucējumi. Emociju un prāta mijiedarbība tiek skatīti arī, pētot atkarības – gan vielu un spēļu izraisītas, gan emocionālo ēšanu. Savukārt Indras Majores-Dūšeles doktora disertācija top par apzinātības lomu hronisko sāpju pacientiem.

Saskaņā ar neirozinātnieku apgalvojumiem mūsu smadzenes nav radītas, lai mēs būtu laimīgi, bet lai mēs izdzīvotu. Pašreizējā pandēmijas situācijā lielā mērā nākas domāt par izdzīvošanu, un mēs piedzīvojam trauksmi. Tāpēc vispārējā trauksmes brīdī būt pašam ar sevi un sākt apzinātības praksi varētu būt pārāk grūti, un te drīzāk noderētu līdzcilvēku atbalsts, taču mazus vingrinājumus ceļā uz labsajūtu arī pašlaik var veikt ikviens.