Polārpētnieki no Latvijas šogad viesojušies Alpos, lai pētītu ledājus šajā Eiropas reģionā. Zinātnieki mērīga ledus biezumu šajos kalnos, kur ledāji kūst ārkārtīgi strauji, prognozes paredz, ka 2050. gados Alpos vairs nebūs ledus. Ko saka pašmāju pētnieku pieredze? Plašāk skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Kristaps Lamsters un šīs fakultātes doktorantūras studenti Pēteris Džeriņš un Lelde Švinka.

Straujās pārmaiņas, kas kalnos sākušās jau kopš 20 gadsimta vidus, ir cilvēka darbības rezultāts. Modeļi prognozēm, ir dažādi. 

"Ar diez gan lielu varbūtība varam pateikt, ka tiešām Alpu ledāji līdz gadsimta beigām nokusīs par vismaz četrām piektdaļām. Tāds pat liktenis sagaida arī Norvēģijas ledājus," norāda Kristaps Lamsters. "Islandē varbūt vēl 100 gadus var pagaidīt, kamēr visi ledāji izzudīs."

Ledāju kušanas dēļ katastrofas jau notiek: var uzkrāties daudz ūdens ezeros, tas var noplūst, atsedzas nestabilas nogāzes, kas var nogrūt. Tās ir lokālas dabas katastrofas, bet jebkura ledāju kušana paaugstina arī jūras līmeni.

"Jo vairāk ledāji nokūst, jo zeme kopumā kļūst siltāka. Ja ir ledus, tas atstaro solāro radiāciju. Jo ātrāk ledāji kūst, jo straujāk norisinās klimata pārmaiņas kopumā," atzīst Kristaps Lamsters.

Pētnieki šobrīd apstrādā savāktos datus un pēta ledāju gultni, lai saprastu, kāpēc ledājs kūst daudz ātrāk.

Alpu ledāji strauji zaudē ledus masu jau kopš 19. gadsimta vidus, kad beidzās tā sauktais "mazais ledus laikmets". 

"No 1850. gada lielākā daļa Alpu ledāju ir sarukuši uz pusi un zaudējuši jau divas trešdaļas savu ledus masu. Ūdens izgrauž arī dziļus kanjonus," turpina Kristaps Lamsters. "Agrāk bija gadījumi, kad ledāja ūdeņi izraisa plūdus zemāk esošo ciemu iedzīvotājiem. Arī turpmāk tā ir viena no katastrofām, no kuras ir jāuzmanās."

"Prognozes ir drūmas un arī reālas. Lai kādus nākotnes klimata scenārijus mēs neizmantotu, ir diez gan skaidrs, ka Alpu ledāji līdz gadsimta beigām par 70 - 90 procentiem nokusīs. Ja mēs beigtu laist gaisā ogļskābās gāze un citas emisijas jau rīt, tas šo situāciju nemainīs. To liktenis diemžēl ir izlemts," norāda Kristaps Lamsters.

Šī gada augustā norisinājās jau desmitā ekspedīcija, kurā Latvijas zinātnieki veica ledāju pētījumus. Ekspedīciju organizēja LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes (ĢZZF) Polāro pētījumu centrs sadarbībā ar Insbrukas Universitāti, kura pārvalda Hintereis pētniecības staciju. Pētījumi tika veikti uz Hintereisfernera ledāja Ectāles (Ötztal) Alpos, Austrijas dienvidrietumos. Ekspedīcijā piedalījās asociētais profesors Kristaps Lamsters un doktorantūras studenti – Pēteris Džeriņš un Lelde Švinka.

Hintereis stacija atrodas 3026 metru augstumā. Tā tika uzbūvēta jau 1966. gadā. Stacijas apkārtnē ilgstoši tiek veikti meteoroloģiskie novērojumi un ledāja masas bilances monitorings, reģistrējot klimata pārmaiņas jau kopš 19. gadsimta, tādējādi sniedzot vienas no garākajām novērojumu datu sērijām pasaulē. Jau kopš 1847. gada tiek veikti Hintereisfernera garuma mērījumi, bet pirmo reizi vēstures avotos ledājs ir minēts jau 1601. gadā.

Kalni kustas, aug un noveco miljons gadu laikā

Kalni uzvedas kā dzīvas būtnes – veidojas, aug, sarūk, noveco un kustas. Kalna veidošanās nav ātra, šis process notiek miljons gadu laikā, kustoties zemes tektoniskajām plātnēm. Ģeoloģijas speciālists Ģirts Stinkulis sniedz ieskatu kalnu veidošanās procesā un stāsta par šīm augstajām zemes reljefa formām.

Sakumā  skaidrojam, no kāda augstuma sākas kalns, jo skatot definīciju, Latvijā esošos kalnus par tādiem nevar saukt.