Puķu pods uz palodzes var būt mīļš rūpju objekts mums, bet, vai tas jūt mūsu gādību? Kaktusa spēja pielāgoties un izdzīvot, kad esam to uz laiku atstājuši novārtā, ir spilgts pierādījums tam, ka augiem ir izdzīvošanas stratēģijas un tie nav pilnīgi bezspēcīgi. Taču, vai augi spēj "pieņemt lēmumus", vai tiem varētu piemist kas tāds, ko cilvēku pasaulē saucam par apziņu par sevi un apkārtējo vidi. Vai augi apzinās pasauli sev apkārt un kā tie reaģē uz pasauli sev apkārt, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Augu fizioloģijas katedras vadītājs, profesors Ģederts Ieviņš.

Vai ir pamats domāt, ka augi sajūt to, kas notiek istabā un kā pret tiem izturamies? 

"Tas jautājums ir ļoti aktuāls jau no senām dienām. Ir romantiskās bioloģijas virziens, kad bija tendence augiem piedēvēt pilnīgi visas tās pašas izjūtas, kas ir cilvēkam. Šeit uzreiz gribu teikt, ka ir jāatšķir, vai tās ir sajūtas, vai tās ir izjūtas, jo mēs pilnīgi kaut ko atšķirīgu ar to saprotam," atzīst Ģederts Ieviņš. "Starp citu, Linnejs, viens no bioloģiskās taksonomijas pamatlicējiem arī biju aizrāvies ar domu, ka augiem ir emocijas, un īpaši apsprieda šo jautājumu saistībā ar augu dzimumvairošanos."

"Ja mēs paskatāmies no otras puses, tad ir skaidrs, ka mēs augu spēju pielāgoties videi bieži vien jaucam ar augu spēju apzināti reaģēt uz šīm vides izmaiņām," turpina Ģederts Ieviņš.

Kāpēc pamanām dažādas atšķirības, par kurām šķiet - augs saņēmies pēc tam, kad viņa teica - metīšu ārā?

"Mēs noteikti pamanām tos gadījumus, kad ir pozitīva ietekme, drīzāk nepamanām, vai gribam aizmirst tos, kad negatīva ietekme. Es teiktu, ka tā drīzāk ir vēlme cilvēkam savu apziņu paplašināt, jo bieži vien mums ir par maz ar savu personīgo apziņu," norāda Ģederts Ieviņš. 

"Mēs zinām, ir kaut kāda kolektīvā apziņa vēl, un mēs mēģinām iekļaut savā apziņā daudzas citas lietas, arī citas dzīvās būtnes, un arī fizikālas parādības. Mums gribas ar savu apziņu mijiedarboties plašāk šajā pasaulē, arī ar kokiem, augiem akmeņiem un tā tālāk. Tajā ziņā viss ir kārtībā, ja skatāmies no apziņas puses. Bet, ja mēs skatāmies no auga puses, sākās ļoti lielas problēmas, un diemžēl zinātnieki arī burtiski pēdējās divas desmitgades ir parādījuši, ka ļoti daudzi šajā ziņā nevar teikt, grēko, bet aizraujas ar tādu analoģiju izmantošanu augu bioloģijā, kas faktiski robežojas un bieži vien ir metaforas," vērtē Ģederts Ieviņš.

"Ir labi zināms tāds augu pētnieku virziens, kas saka, ka viņi pārstāv augu neirobioloģiju, kas absolūti ir metafora, jo patiesībā mēs saprotam, ka augiem nav nervu sistēmas, nav smadzeņu, kas varētu šāda veida reakcijas viņiem nodrošināt," atzīst Ģederts Ieviņš.

Arī kukaiņiem sāp

Sāp visiem, pat augi reaģē uz sāpēm. Par sāpju izjūtu atbild vesela nervu sistēmas mašinērija: sāpes tiek pārraidītas uz centrālo nervu sistēmu un tad seko  atbildes reakcijas. Pat baktērijas izvairās no sev  nepatīkamas vides, tad skaidrs, ka arī kukaiņi reaģē uz sāpēm, saka Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētais profesors un Daugavpils Universitātes vadošais pētnieks Indriķis Krams. Viņam  arī jautājam, kā var noteikt, ka kukaiņiem sāp, un kur to ķermenī ir izvietoti receptori, jeb sāpju  uztvērēji.

Apvienotas Karalistes zinātņu akadēmijas speciālisti pirms pāris gadiem  publicēja pētījumu, kurā skaidroja, ka eksperimenta nolūkos drozofilai  jeb  augļu mušiņai tika noņemta viena kāja un pēc tam kukainim ir parādījies  hronisku sāpju  simptoms. Pētnieki novēroja, ka mušiņa ir zaudējusi, tā teikt, savu "sāpju bremžu" mehānismu – tas ir, sāpju uztvere pastiprinājās.