Baltijas jūras piekraste mainās. Tuvojoties rudenim un to pavadošajām vētrām, droši vien atkal uzzināsim par gadījumiem, kad jūra "paņēmusi gabaliņu krasta līnijas". Nereti mēs meklējam atbildes un mēģinām prognozēt, kā piekraste varētu izskatīties tuvākā un tālākā nākotnē. Taču kā Baltijas jūras piekraste ir mainījusies iepriekš: kur bijuši stāvi krasti un klintis, kur purvainas pļavas un cik strauji jūras piekrastes ainava ir mainījusies? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes docents ģeoloģijas zinātņu doktors Jānis Lapinskis.

"Lielākā daļa, ko ir bijis vērts pētīt par Baltijas jūru, noskaidrots jau 20. gadsimta vidū. Par krastu vēsturi, kā pati Baltijas jūra veidojās un attīstījās. Šobrīd lielākoties varam precizēt secinājumus un kļūdas pielabot," vērtē Jānis Lapinskis.

Viņš min, ka lielākajā daļā gadījumu Baltijas jūras piekraste mūsdienās ir ļoti līdzīgai tai, kāda tā bija pirms 80 un 100 gadiem. Tas ir laiks, par kuru droši var pateikt, kā izskatījās Baltijas jūras piekraste.

"Ir vietas, kur var atrast krasta veidojumus, kas ir vairākus tūkstošus gadus veci, kas ir tikko pēc Ledus laikmeta beigām radušies un saglabājušies. Tādu vietu ir samērā maz. Vairumā gadījumu droši varam runāt par laiku, par kuru pieejamas kartes. Tas 20. gadsimta sākums. Ja gribam ieskatīties dziļāk pagātnē, jo tālāk skatāmies, jo bilde ir milglaināka. Arvien lielāka iespējamība, ka esam kaut ko nepareizi sapratuši," atzīst Jānis Lapinskis.

Taču var arī atrast senākus veidojumus - stāvkrastu vai akumulatīvus smilšu vai grants sanesumus un tie galvenokārt ir no Baltijas ledus ezera laika posma.

"Tas varētu būt pirms apmēram 11 tūkstošiem gadu, kad Kurzemes ziemeļos izveidojās tā dēvētie Slīteres zilie kalni, stāvā nogāze, par kuru var nokāpt pie Slīteres bākas, tas ir Baltijas ledus ezera stāvkrasts," atklāj Jānis Lapinskis.