Ierasts, ka politiskos procesus pēta un vērtē politologi, sociologi un arī vēsturnieki. Taču šodien metam tiltus starp politiku un psiholoģiju. Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē ir tapis pētījums par politisko uzticēšanos. Bieži tiek norādīts, ka Latvijas sabiedrības uzticēšanās dažādām valsts institūcijām ir ļoti zema. Arī šajā pētījumā iegūtie dati to apliecina. Taču, vai varam skaidrot, kāpēc tā ir un kādi būtu nepieciešamie priekšdarbi, lai ļaudis politiskajam procesam uzticētos vairāk? Ar pētījumu iepazīstina Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesors sociālās psiholoģijas pētnieks Ģirts Dimdiņš.

"Lielākā problēma sabiedrībā ir vispārīgs politiskais cinisms," uzskata Ģirts Dimdiņš. "Arī attiecībā uz mūsu pētījumu jāsaka, ka tas bija viens no saistošajiem posmiem starp to, kā cilvēki vērtē politisko sistēmu kopumā, cik labi darbojas vai nē. Tur vairāk redzam racionālo vērtējumu, un kā tiek vērtēti individuālie politiķi, kur ir vairāk patīk - nepatīk. Gan vienā, gan otrā gadījumā darbojas politiskais cinisms."

Dimdiņš skaidro, ka  politiskais cinisms ir vispārēja pārliecība, ka politiķi ir slikti, savtīgi, darbojas savās interesēs.

"Ja cilvēki vērtē Latvijas politisko sistēmu kopumā, tad lielā mērā to nosaka visnotaļ racionāli argumenti. Cilvēki novērtē, cik sistēma ir efektīva, cik taisnīga, cik lielā mērā darbojas cilvēku interesēs. Tikko sākam runāt par konkrētiem politiķiem, konkrētām partijām, konkrētiem cilvēkiem, kuri šo sistēmu darbina, ieņem tajā konkrētus amatus un veic noteiktas funkcijas, tie vērtējuma kritēriji mainās. Izskatās, ka cilvēkiem galveno patīk vai nepatīk nosaka, vai man patīk vai nepatīk šis cilvēks," skaidro Ģirts Dimdiņš.

"Ja kādu uzskatām par nesavtīgu, tādu, kuram rūp mūsu kā vēlētāju intereses, tad mums par viņu grūti domāt kā par negodīgu, nekompetentu vai tādu, kas kaut kādā aspektā rada mums risku. Mums būs tendence pievilkt šos vērtējumus, saskatīt politiķa rīcībā tādas lietas, kuras ļaus viņu kopumā redzēt pozitīvākā gaismā. Vai Latvijas situācijā bieži tas ir pretējā gaismā, cilvēki bieži vien politiķus redz negatīvā gaismā. Ja kopējais tēls ir negatīvs, pozitīvās lietas vai pozitīvās informācijas vienības, kas parādās par šo politiķi vai partiju, tās tiek "aizskaidrotas projām"," norāda Ģirts Dimdiņš.

Dimdiņš vērtē, ka cilvēki arī racionāli izvērtē politiķu darbību, tomēr mēdz paļauties uz iepriekšējo attieksmi

"Tur, kur ir iespēja neskaidru situāciju interpretēt par labu vai sliktu konkrētam politiķim, tur šī situācija visticamāk tiks interpretēta ar esošo cilvēku attieksmi, vai viņš kopumā uzticas vai nē. Tā iemesla dēļ varam redzēt, ka vienu un to pašu situāciju daži cilvēki skaidro kā pilnīgu kompetences apliecinājumu, tieši to pašu situāciju citi skaidro kā pilnīgu nekompetences apliecinājumu," atzīst Ģirts Dimdiņš.

Priekšā lasīšanas sociālā nozīme un tradīcijas

Kopā lasīšana, priekšā lasīšana, skaļi lasīšana - vienotu apzīmējumu šai nodarbei iedot ir grūti. Skaidrs, ka lasīšanu var baudīt, ne tikai lasot klusumā pie sevis, bet arī lasot tekstus skaļi, gan sev, gan citiem. Patiesībā tieši šāds lasīšanas veids ir bijis populārs senatnē un daudzus gadus arī Latvijā tiek īstenoti pasākumi, lai it kā atgrieztos pie senām tradīcijām, bet vienlaikus iemacītos ko jaunu. Kāpēc ir noderīgi lasīt skaļi kopā ar citiem un citiem priekšā?

Cilvēkiem stāsti ir svarīgi, tie palīdz veidot kopienu un dzīvi tajā. Tā saka Latvijas Universitātes kultūras un sociālās antropoloģijas maģistrante Līna Orste, un viņa arī norāda, ka ir tik daudz atšķirīgu tekstu un situāciju, kurās var kaut ko lasīt skaļi sev vai kādam citam. Mēs šīs situācijas pieredzam itin bieži, piemēram, lasot anekdotes.

Protams, lasīšana pie sevis dod iespēju tekstu izlasīt ātrāk, savukārt lasīšana skaļi sniedz lielāku efektu sev pašam un citiem klātesošajiem. Lasīt skaļi un lasīt kopā – tā kopš 1998. gada aicina Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā sadarbībā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu Literatūras nodaļu Silvijas Tretjakovas vadībā Ziemeļvalstu literatūras nedēļas ietvaros. Par to, kāpēc šāda iniciatīva radusies, stāsta Ziemeļvalstu Ministru padomes padomniece Ieva Hermansone.

Lasījumi šogad daudzviet notika tiešsaistē, un, kā norāda Ieva Hermansone, ir vēlme atgriezties pie lasījumiem sveču gaismā. Starp diviem tūkstošiem bibliotēku Ziemeļvalstīs un Baltijā, kas atsaucas aicinošajam akcijas plakātam un piedalās lasījumos, ir arī Latvijas Neredzīgo bibliotēka, un tai ir gana plaša pieredze priekšā lasīšanā. Ar to iepazīstina šīs bibliotēkas Metodikas nodaļas vadītāja Vija Circāne.