Gribam to vai nē, taču dienas kļūst aizvien īsākas un gaismas ir arvien mazāk. Rudenī, kad lauka darbi padarīti, daudzās kultūrās, arī Latvijā, klāt bija veļu laiks, arī ķekatās un budēļos iešana līdz teju februārim. Mūsdienās  gana ierasta tradīcija Latvijā ir arī Rietumu pasaulē populārā Halovīna jeb Visu svētko dienas svinēšanas. Tad nu īstais laiks izzināt, ko mēs zinām par raganām, vilkačiem, sumpurņiem un citiem tēliem, ko ierasts izmantot arī šajā laikā. Vai un kā latviešu priekšstati par šiem tēliem atšķīrās no citu tautu priekšstatiem, stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks Sandis Laime.

"To, ko latvieši šobrīd visvairāk saprot ar vārdu ragana, var diezgan skaidri datēt, tas ir apmēram, 16. - 18. gadsimts, kad priekšstati, kādi bijuši Latvijā, saplūda ar importu no Centrālās Eiropas. Tas, ko mēs uztveram ar jēdzienu ragana mūsdienās, principā ir Centrālās Eiropas tā laika priekšstatu precīzs imports,"  skaidro Sandis Laime. " No raganu prāvu protokoliem, no folkloras 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā pierakstītās redzam, ka šie priekštati būtiski ietekmējuši, ko latvieši saprot ar šo vārdu."

"Vēl viena lieta ir popkultūras ragana. 90. gados bija diezgan daudz dažādu seriālu par labajām raganām, par sliktajām raganām, un šis tēls nepārprotami ir ļoti populārs gan kino, gan citos populārās kultūras žanros. Arī tas ietekmē to, kā mēs raganas uztveram mūsdienās," turpina Sandis Laime.

Labā ragana ir mūsdienu fenomens. Tradicionāli ar šo vārdu nav apzīmēts nekas labs.

"Vēl 20. gadsimta sākumā ir cīņas par to, kas ir īstā un vienīgā šībrīža ragana Latvijā. Būtu ļoti grūti iedomāties, ka 20. gadsimta sākumā kāda sieviete vēlētos sev piedēvēt šo apzīmējumu, jo tas vienmēr ir skaitījies kaut kas slikts, kaut kas negatīvs," norāda Sandis Laime.

"Bet nu vienu brīdi ir noticis lūzums šajos priekšstatos, un tas ir viens no fenomeniem, kas saistīts ar raganas tēlu. No tradicionāliem priekšstatiem ļoti maz kas ir dzīvotspējīgs mūsdienās, raganas tēls viens no tiem, kas joprojām dzīvs un un par to runā, jo šis tēls ir spējīgs iet laikam līdzi un mainīties," atzīst Sandis Laime.

Pētnieks arī norāda, ka iespējams, tajā, ka ragana kļuvusi par savā veida pozitīvo tēlu, savu artavu ir devusi modernisma laika literatūra. 

"Apmēram no 19. gadsimta beigām raganas tēlā saskata radošuma momentu. Ragana ir sieviete, kas var vairāk, viņa atšķiras varbūt kaut kādā ziņā no citām sievietēm, ar to, ka viņai ir īpašākas spējas. Vienu brīdi šīs īpašības tiek paņemtas un ragana tiek padarīta par tādu ambivalentu, par tēlu, uz kuru var skatīties gan no tradicionālā skatu punkta, ka tas ir tikai kaut kas ļauns, bet var paskatīties arī citādāk, ka ir spējas, kas nav citiem, ir kaut kas, kas viņu atšķir no citiem. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc ragana ir padarīta arī par pozitīvu tēlu," analizē Sandis Laime.

Pasaku tēlu uztvere bērnībā un pieaugušā vecumā

“Katram bērnam ir vajadzīgs savs pasaku bubulis, lai caur šausmīgajiem pasaku tēliem viņš var izdzīvot savas emocijas,” saka psiholoģe Iveta Gēbele, kura stāsta par to, kādi arhetipi ir briesmu pasaku tēlos un kā šīs pasakas uztver bērni un kā

Bērnībā, klausoties pasakas par Sarkangalvīti un vilku, par vilku un trīs siventeņiem vai par Ansīti un Grietiņu, mēs neanalizējam, cik ētiski vai neētiski ir tas, ka vilks aprij vecmāmiņu un mazmeitiņu, vai sivēntiņi iemet vilku katlā ar verdošā ūdeni, vai ragana grib izcept un apēst Ansīti, toties pieaugot mēs varam analizēt šo un citu pasaku morāli etiskos aspektus, kā tas notiek, skaidro psiholoģe un jungiānisma psiholoģijas speciālistee Iveta Gēbele.