Kas liek putniem vākties baros, skudrām strādāt sinhroni un sikspārņiem pārvietoties tā, it kā tos vadītu kāds spēks no malas? Kas ir šīs vienotās kolektīvās uzvedības pamatā dzīvniekiem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro biologs, Tartu universitātes profesors, Latvijas Universitātes profesors Indriķis Krams.
"Grupā ir drošāk," atzīst Indriķis Krams, skaidrojot, ka daudzi dzīvnieki dzīvo lielākās grupās, kas nav tikai radinieki. Dzīvojot grupa, var daudz ko darīt un justies drošāk.
"Kāds var ar kaut nodarboties drošāk, ja nav jāskatās riņķī, ka tev nezogas klāt plēsējs, vai neuzglūn kāda cita nelaime," norāda Indriķis Krams.
Cilvēku pasaulē viņš norāda uz situāciju Ukrainā, ka sociālais dzīves veids un spēja dzīvot grupā ikdienā daudzus paglābj. Individuālistiem ir grūtāk. Dzīvnieku pasaulē viņš norāda uz pelēko vārnu.
"Tas ir putns, kas gluži pa Doma laukumu vēl tik brīvi nesoļo, bet, domāju, drīz arī šeit būs daudz vairāk," vērtē Indriķis Krams.
"Tas, ko mēs pa pēdējiem 10 gadiem esam novērojuši, ka vārnas, būdami ļoti individuālistiski dzīvnieki, kas vēl pavisam nesen dzīvoja pāros, pa vienam, pašlaik, ko mēs redzam Rīgā, it sevišķi, ka vārnas dzīvo grupās pa 30, 50, pa 70 putniem. Vārnas pa pēdējiem 10, varbūt 20 gadiem ir piedzīvojušas ļoti lielas ģenētiskas izmaiņas, genoms ir stipri mainījies, acīmredzot sāk dominēt tā ģenētiskā informācija, kas atbildīga par sociālo uzvedību.
Acīmredzot pilsēta ir vide, kurā ir vēlams dzīvot grupās. Tomēr, ka tu esi stiprs grupas ietvaros, partijas ietvaros, tu esi augstskolas beidzēju kluba loceklis, tu esi basketbolists, vai tu esi hokejists. Tās ir tās formālās, neformālas grupas, kas mums palīdz dzīvot labāk, justies drošāk. Acīmredzot pilsētā vajag būt sociālākam, ne tikai cilvēkam, bet arī vārnām."
Vārnas nākotnē varētu pulcēties arī vēl lielākās grupās, bet Latvijas iedzīvotājus Indriķis Krams vērtē kā nekooperatīvus.
"Pieļauju, ka kooperativitātes pakāpe mūsos pieaug, mēs aizvien vairāk un vairāk ieraugām tos labumus, kurus mēs kopā varam iegūt. Un tādā veidā es domāju, ka mēs drīz apdzīsim dažu labu daudz ekonomiski attīstītāku valsti," uzskata Indriķis Krams.
Dažādi ceļi jaunpienācēju ievešanai esošajā barā Zooloģiskajā dārzā
„Katrai dzīvnieku sugai ir savas nianses un katram dzīvniekam arī savas: vieni sadraudzējas un ir mīla no pirmā acu uzmetiena, bet citiem – kaut uz galvas stāvi, nu nemaz simpātijas nerodas. Jo augstāk attīstītāks dzīvnieks, jo sarežģītāk notiek jaunpienācēju ievešana jau esošā barā,” teic Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza speciālists Māris Lielkalns.
Katram dzīvniekam, vienalga, vai tās ir vardes, vai pērtiķi, vai lauvas, vai zivis, katram ir sava teritorija un ikviens jaunpienācējs sākotnēji tiek uztverts ar aizdomām un tam ir jāiekaro sava vieta gan teritorijas ziņā, gan bara hierarhijā. Interesējamies, kā notiek jauno pieņemšana Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Kad dzīvnieks tiek atvests, tad, ja ir nepieciešamība, tas nonāk karantīnā, kur aptuveni mēnesi zoodārza speciālisti to novēro, pārbauda veselību un tad pienāk brīdis, kad jaunpienācēju iepazīstina ar pārējiem. Par to stāsta Māris Lielkalns.
Runājot par zīdītājiem, ja gadījumā uzreiz nerodas saskaņa, tad jaunpienācējs tiek ielaists atpakaļ savā voljērā, kas jau viņam ir ierasta teritorija un pēc laika piejaucēšana barā turpinās. Atsevišķs stāsts ir par dzīvnieku pārošanu, kad no cita zooloģiskā dārza atceļo jauns tēviņš vai mātīte, lai turpinātu konkrētas sugas pēctecību.
Slavenais britu zoologs un rakstnieks Džeralds Darels vienā no savām grāmatām rakstīja, ka dzīvnieku, tā teikt, laulību ceremonijā kāzu viesi, tas ir, zoodārza darbinieki parasti stāv satraukumā pie voljēra ar slotām un ūdens šļūtenēm rokās, ja nu gadījumā jaunais pāris ir gatavs viens otram rīkli pārkost un tie ir steidzami jāizšķir.
Runājot par to, kā zooloģiskā dārza darbinieki palīdz jaunpienācējiem labāk iejusties jaunajās mājās, Māris Lielkalns stāsta par bebru Čāpiņu, kur iepazīstināšana ar potenciālo partneri notika, sūtot no vienam otra personiskās mantas.
Savukārt mazā lācenīte, par kuru varējām lasīt plašsaziņas līdzekļos šī gada pavasarī, proti, lāčabērns, kas aprīlī bez mammas palicis, klīda gar Alojas-Limbažu ceļu un tika nogādāts Rīgas zoodārzā, maija beigās devās uz savu jauno mājvietu „La Taniere” zoodārzu-patversmi Francijā. Un lai lācenītei būtu mazāks stress, līdzi tika iedota zvērēna mīļmantiņa - plīša ziemeļbriedis.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Komentāri (1)
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X