Raidījumā Zināmais nezināmajā runājam par pienu zinātniskas perspektīvas. Vispirms Zanes Lāces sižets par dažādu šķirņu kazu piena kvalitātes pētījumu, ko veikusi LLU Biotehnoloģijas institūta doktorante, Latvijas kazkopības biedrības valdes priekšsēdētāja Kristīne Piliena. Vasarā, palaižot kazas ganīties pļavā, varētu šķist, ka, ēdot svaigo zāli, piens šim dzīvniekam būs trekns, taču tā nav. Izrādās, piena treknumu nodrošina siens un salmi. Pētneice stāsta par to, kā iedala pienu pēc kazu šķirnēm, kas pienam piešķir „kazisku” garšu un cik daudz ir taisnības teiktajā, ka, dzerot kazas pienu, ir draudi inficēties ar ērču encefalīta infekciju

Savukārt kopā ar LLU Molekulārās ģenētikas pētījumu laboratorijas vadītāju, pētnieci Daci Smiltiņu un Latvijas ģenētiķu un selekcionāru biedrības biedru, profesoru Ziedoni Grīsli saruna par piena ģenētikas jautājumiem. Pienā ir vielas, kas var uzlabot piena kvalitāti, bet ir arī vielas, kas izraisa saslimšanas. Kas slēpjas piena ģenētikā? Kādas vielas pienā ir interesantas pētniekiem un kā tas nākas, ka tajā var būt vielas, kas gan vairo piena kvalitāti, gan veicina slimības cilvēkiem?

Cik tad daudz pasaulē cilvēki lieto pienu? Lielākās piena patērētājas, rēķinot uz vienu iedzīvotāju gadā, ir Īrija, Somija un Apvienotā Karaliste. Interesanti, ka tikpat daudz cik Apvienotajā Karalistē pienu dzer arī Austrālijā. Sieru visvairāk uzturā lieto cilvēki Francijā, Grieķijā un Vācijā. Tāpat arī Francija ir līdere sviesta patēriņa ziņā, aiz sevis atstājot Vāciju un Somiju. Bet lielākās piena ražotājas pasaulē ir ASV, Indija un Ķīna.

Cilvēki ir interesanti ar to, ka pienu uzturā lieto arī, kad ir pieauguši, dzīvnieku pasaulē pārsvarā to dara tikai mazuļi. Tiesa, ne visi pieaugušajiem cilvēkiem piens ir vajadzīgs un veselīgs. Vairums cilvēku pieaugot zaudē spēju pilnībā pārstrādāt pienu - viņi iegūst tā saucamo laktozes nepanesamību. Lai sašķeltu laktozi, organismā ir jābūt īpašam enzīmam - laktāzei. Visvairāk laktāzes organismā ir īsi pēc piedzimšanas. Ar laiku tā mazinās, ja vien piens netiek lietots regulāri.

Taču nav šaubu, ka mātes piens ir ļoti nozīmīgs mazuļa attīstībā. Tas ir galvenais enerģijas un uzturvielu avots zīdainim. Turklāt, katras mātes piens ir īpašs - tas vislabāk der tieši viņas mazulim un tā sastāvs mainās saskaņā ar mazuļa vajadzībām. Piemēram, to māmiņu piens, kas baro neiznēsātu jaundzimušo, ļoti atšķiras no piena, ko no savas mātes saņem laikā dzimis mazulis. Pirmpiens satur daudz vitamīnu, īpaši taukos šķīstošos A, E un K vitamīnus. Tie mazina asiņošanas risku jaundzimušajam, kā arī uzņēmību pret infekcijām. Mātes piena sastāvs mainās atkarībā no diennakts laika, no zīdīšanas ilguma, no bērna vajadzībām, kā arī no slimībām, ar kurām saskarē ir bijusi māmiņa.

Mātes pienā ir salīdzinoši zems olbaltumvielu daudzums, taču mazulim tas ir pietiekams un arī labi sagremojams. Mātes pienā esošie tauki ir galvenais kaloriju avots bērnam. Ogļhidrātu (laktozes) daudzums ir gandrīz divas reizes lielāks nekā govs pienā. Laktoze ir nepieciešama, lai bērnam veiksmīgi attīstītos centrālā nervu sistēma. Mātes piens gan bioloģiskā, gan ķīmiskā ziņā atšķiras no citu zīdītāju (govs, kazas) piena.

Govs pienu cilvēki pārtikā pirmoreiz lietoja Tuvajos Austrumos. Melnbalti raibā Holšteinas šķirnes govs ir mūsdienu piena industrijā visbiežāk izmantotā šķirne. Kazas un aitas tika pieradinātas Tuvajos Austrumos aptuveni 8 līdz 9 tūkstošus gadu pirms mūsu ēras. Ap 7000. gadu p.m.ē. Turcijas teritorijā tika audzēti liellopi. Neskaitot govis, pienu cilvēki iegūst arī no aitām, bifeļiem, ēzeļiem, jakiem, kamieļiem, kazām, ūdensbifeļiem, ziemeļbriežiem un ķēvēm. Cilvēki uzturā nelieto, piemēram, roņu vai vaļu pienu, kura sastāvā ir 50% tauku.