Mītu sērijā iznākusi grāmata par padomju periodu "Pielāgošanās. Padomju laiki Latvijā." Raidījumā Zināmais nezināmajā ielūkosimies šīs grāmatas lappusēs. Studijā grāmatas idejas autors, žurnālists, vēstures pētnieks Māris Zanders un grāmatas līdzautors vēsturnieks, Vidzemes augstskolas vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš.

"Tāda instrumentāla attieksme pret vēsturi nav labs tonis, bet šajā gadījumā bija ļoti praktiski piezemēta attieksme, proti, šī situācija, ko mēs varam aprakstīt kā pielāgošanos vai, gluži otrādi, nepielāgošanos, tā ar nepatīkamu regularitāti cilvēces vēsturē atkārtojas. No šī viedokļa tā nav tēma, kas ir vienkārši akadēmiski pētāma un pāršķirama lappuse, bet tā ir tāda, ar ko mēs saskaramies un, domāju, saskarsimies arī turpmāk," grāmatas ideju pamato Māris Zanders.

"Lielais jautājums varētu būt par to, vai tā pielāgošanās ir laba vai nav laba," norāda Gatis Krūmiņš. "Savā ziņā pielāgošanās, tā filozofiski sakot, tas ir arī kaut kādas vienas garīgas attīstības pakāpe - spēt pieņemt kaut ko citu un pielāgoties, nevis vienkārši aiziet bojā."

Raidījumā arī neliels stāsts par Iļģuciema stikla fabrikas vēsturi, ieskatoties nule izdotajā grāmatā “Iļģuciema stikls. No Jākoba Beka Rīgas stikla fabrikas līdz Iļģuciema stikla fabrikai (1886–1960)”. Viena no grāmatas autorēm Latvijas Mākslas akadēmijas docente, stikla māksliniece Ilze Dūdiņa rāda grāmatas ilustrācijās nelielus šķīvīšus ar cauru vidu, kādus agrāk palika zem svecēm, lai tām degot, kustošais vasks vai tauki nepilētu uz grīdas vai galda; apaļi un kantaini, daži ornamentēti cik lakoniskāki. Šādus traukus savulaik ražoja Iļģuciema stikla fabrikā. Šo uzņēmumu 19. gs. 80. gados nodibināja Rīgas tirgotājs Jākobs Beks, kurs ir studējis inženierzinātnes, viņa vadībā stikla ražošanas fabrika strauji uzplaukst.

“Pēc Pirmā pasaules kara fabrika atsāka darbību, ar saviem ražojumiem piedaloties vairākās starptautiskās izstādās, tuvāko gadu laikā mainās fabrikas īpašnieki, līdz 1927. gadā tā tiek pārdēvēta par akciju sabiedrību “Iļģuciema stikla fabrika”. 30. gados uzņēmums ražo gan smalkus kristāla izstrādājumus, gan stikla burkas konservēšanai. Tajā laikā top mākslinieciski augstvērtīga produkcija sadarbībā ar profesionāliem māksliniekiem – Ansi Cīruli, Jēkabu Berķi, Romanu Sutu,” par fabrikas vēsturi stāsta vēstures zinātņu doktore Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Rīgas vēstures izpētes un ekspozīcijas darba nodaļas vadītāja Margarita Barzdeviča.

Savukārt Otrā pasaules kara laikā Iļģuciema stikla fabrika turpina darbu, ražojot, galvenokārt, stikla taru un vienkāršus ikdienā nepieciešamus stikla izstrādājumus. Arī pēc kara uzņēmums turpina ražošanu un līdzās smalkām vāzēm, kuras gatavoja tā laika nozīmīgiem padomju varas svētkiem par godu, un kas arī tika dāvinātas arī tā laika valdības pārstāvjiem, top arī taras trauki, kas domāti gan smaržām, gan arī piena produktiem. Bet agrākos ziedu laikus fabrika vairs nepiedzīvo.

Kā var lasīt grāmatā par Iļģuciema fabrikas vēsturi: „(..) Kuzņecovs vīlās arī stikla fabrikas „Komunārs” darbībā. Viņš vēlējās atgriezties atpakaļ Iļģuciemā, taču Iļģuciema fabrikas vadība vairs negribēja viņu ņemt atpakaļ darbā. Direktors aizbildinājās, ka uzņēmums ražo pārsvarā zemas kvalitātes produkciju, kuras apstrādei nav vajadzīgi tik daudzi augstas kvalifikācijas slīpētāji un gravieri. Ar augstāko amatpersonu atbalstu Viktoram

Kuzņecovam izdevās panākt, ka viņu pieņem atpakaļ Iļģuciema ciema stikla fabrikā. Taču jau 1953.gadā meistars lūdza viņu atbrīvot specialitātei atbilstoša darba trūkuma dēļ.”

Lai arī Iļģuciema stikla fabrika sen vairs nepastāv, izpēte par tās produkciju joprojām turpinās.