Divi miljardi pasaules iedzīvotāju ikdienu riskē ar savu veselību, dzerot cilvēka veselībai nepiemērotu ūdeni. Nepilnam miljardam nav pieejama ūdens apgādes sistēma mājās, bet 144 miljoni iedzīvotāju pasaulē ikdienas ir atkarīgi no virszemes ūdens resursiem. Šos datus apkopojusi Pasaules veselības organizācija, ceļot trauksmi par dzeramā ūdens resursu nepietiekamību. Nabadzība, sociālā atstumtība, samilzušas vides piesārņojuma problēmas un slikta pārvaldība - šie ir tikai daži no cēloņiem, kas liek cilvēkiem citviet pasaulē cīnīties, lai remdētu slāpes.

Lai palīdzētu attīrīt dzeramo ūdeni Dienvidamerikā, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) zinātnieki piedāvā elektroķīmiskās dezinfekcijas tehnoloģiju, kas ļauj efektīvi likvidēt mikrobioloģisko piesārņojumu. Kāda ir dzeramā ūdens situācija pasaulē un kā inženieri var palīdzēt, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātes Ūdens inženierijas un tehnoloģijas katedras asociētā profesore Linda Mežule un Pasaules dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Magda Jentgena.

Magda Jentgena vērtē, ka dzeramā ūdens pieejamība un kvalitāte Latvijā līdz šim ir laba.

"Daudz labāka situācija nekā cituviet, ir pieejams krāna ūdens dzeršanai, bet jārunā par visu saldūdens resursu, kas pieejams, kurš ir svarīgs lauksaimniecībā un jebkurā ražošanas procesā. Svarīgi skatīties uz šo resursu kopumā," atzīst Magda Jentgena.

"Diemžēl Latvijā virszemes ūdeņu kvalitāte ir zem vidējās Eiropā, tāpēc, ja līdz šim esam bijuš labā situācijā ar ūdens daudzumu, pēdējos gados, redzot, ka kļūst sausāks, paliek arī mazāk ūdens. Ūdens trūkumu sākam izjust arī Latvijā, protams, ne tik izteikti kā citviet pasaulē. Tā ir lieta, par kuru jādomā arī mums," turpina Magda Jentgena.

Linda Mežule atzīst, ka mums ir paveicies, ūdens ir pietiekamā daudzumā un kvalitāte ir ļoti laba.

"Tāpēc sāka skatīties, kā palīdzēt citiem reģioniem. Viens ir Indija, kur trūkst dzeramā ūdens, un Latīņamerika, kur ūdens apjoms ir pietiekams, bet problēma ir tā kvalitāte. Tur varam dot zināšanas, kā pareizi attīrīt un nodrošināt kvalitāti," skaidro Linda Mežule.

Indijā ūdenī var būt gan ķīmiskais, gan bioloģiskais piesārņojums un cīnīties ir grūti. Savukārt Latīņamerikā jāskatās, kurā reģionā, - kalnainos reģionos ir vienas problēmas, mūžamežu teritorijā - citas.

"Ūdens tur periodiski ir lielā daudzumā un tad to uzkrāj lielās tvertnēs, līdz ar mikrobioloģiskais piesārņojums ir lielākā problēma," atzīst Linda Mežule.

Top jauns bionoārdāmai polimērs no atjaunojamiem resursiem

No cukura un piena atliekām, ko izbarojam baktērijām, ir iespējams iegūt pārklājumu, kas ilgāk saglabā svaigas ogas un augļus un vēlāk noārdās apkārtējā vidē. Tā īsumā var teikt par risinājumu, pie kura šobrīd strādā mūsu zinātnieki, lai izveidotu jaunu bionoārdāmo polimēru no atjaunojamiem resursiem.

Saskaņā ar Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas datiem augļu, ogu un dārzeņu zudumu kopapjoms uzglabāšanas laikā Eiropas Savienībā sasniedz 45% no kopējās ražas. Tā ir gandrīz puse no saražotās produkcijas, ko nav iespējams realizēt. Savukārt pārtikas produktu atkritumi rada siltumnīcefekta gāzu izdalīšanos, kas ietekmē klimata pārmaiņas. Kā  ilgāk saglabāt svaigas zemenes, avenes un citas ogas un augļus vienlaikus nepiesārņojot vidi, radot šo jauno materiālu? Risinājumu meklē Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta un Dārzkopības institūta zinātnieki, kuri 2019. gada beigās uzsāka projekta “Bionoārdāmo polimēru iegūšana no atjaunojamiem resursiem augļu aizsargplēvju un iepakojuma materiālu izstrādei” īstenošanu.

Latvijas Universitātes Bioloģijas  institūta Rūpnieciskās mikrobioloģijas un pārtikas biotehnoloģijas laboratorijas vadītājs Pāvels Semjonovs stāstu par videi draudzīgā  iepakojuma radīšanu sāk ar skaidrojumu par sūkalām, kas rodas ražojot piena produktus.