Paceļot galvu un palūkojoties Rīgas vēsturiskā centra vaibstos, redzēsim ne tikai visiem zināmas un pazīstamas iezīmes no jūgendstila, bet arī dažādus tēlus, kurus Rīga savulaik pārņēmusi no Eiropas kultūras šūpuļa - Senās Grieķijas un Romas. Ko arhitekti un tēlnieki ir vēlējušies mums pateikt, izmantojot antīkās pasaules varoņus, raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes profesoru Hariju Tumanu.

Antīkās pasaules teicieni mūsu ikdienā

„Veni, vidi vici”,  jeb ”Atnācu , ieraudzīju, uzvarēju,” tā Jūlijs Cēzars  ziņoja Romas senātam par savu karagājienu un uzvaru pār  Ponta valdnieku Farnaku.  Ko nozīmē šis un vēl citi  antīkās pasaules teicieni un apzīmējumi, piemēram, „Pāriet Rubikonu”, „Arī tu, Brut!” un „Ahileja papēdis” un citi, skaidro filoloģijas profesore Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu  fakultātes dekāne Ilze Rūmniece.

Izrādās vārdi „Alma mater”, ar kuriem parasti saprotam zinību pili, mācību iestādi, nozīmē „Māte barotāja”. Jo universitātes, kas veidojās viduslaikos, laicīgā apmācība, studentiem piedāvāja vairāk nekā garīgo barību, piedāvāja arī reālu uzturu, iespēju paēst. Pirmās universitātes arī bija barotājas vārda tiešā nozīmē.

Tāpat veicot sevišķi netīru darbu, mēs to pielīdzinām Augeja staļļu izmēšanai, jo ķēniņa Augeja staļļos tika turēti pieci tūkstoši vēršu un šo milzīgo netīrību vienā dienā piedāvāja sakopt spēkavīrs Hērakls. Ja cenšamies ar varu ko uzspiest, tad tēlaini sakot cilvēkus guldām „Prokrusta gultā”, zinot, ka sengrieķu mitoloģijā laupītājs Prokrusts savus upurus lika gultā, un tiem, kam gulta bija par īsu, nocirta kājas un galvu, savukārt tiem, kam tā bija par garu, tos nabadziņus Prokrusts stiepa garākus. Tāpat ikvienam no mums ir sava vājā vieta jeb „Ahileja papēdis”, aiz kura saskaņā ar mītu māte turējusi mazo Ahileju, kad mērcēja nemirstības ūdenī.