Ziemassvētkos skuju smarža ir īpaši jūtama. Taču ko mēs zinām par skujām: kā tās atšķirās no lapām un kāds labums no skujām kā cilvēkiem, tā dzīvniekiem un apkārtējai vide? Par skuju nozīmi stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors dendrologs Andrejs Svilāns un Latvijas valsts mežzinātnes institūta "Silava" Meža izejvielu pārstrādes nodaļas projektu inženieris Ojārs Polis.

Skujas tieši ziemā ir īpašs iztikas avots dzīviekiem

Egļu un priežu zaļo mēteli plaši izmanto arī savvaļas dzīvnieki: tā ir barība gan stirnām, gan aļņiem, gan briežiem, gan arī medņiem, kuru galvenais iztikas avots ziemā ir priežu skujas. Kuri dzīvnieki un kā vēl izmanto skujas, stāsta Ingmārs Līdaka. Turklāt saruna norit pie lūšu voljēra Rīgas Zooloģiskajā dārzā.

Lūši taisa egļu migu, tad, runājat par citiem faunas pārstāvjiem, putniem, pārnadžiem, kukaiņiem – tie egļu un priežu skujas labprāt izmanto savā uzturā. Tādi ir, piemēram, medņi un dažādi pārnadži.

Vēl ēdelīgi un skujkokus postoši ir daži egļu mizgraužu sugu pārstāvji, priežu pūcīte, priežu vērpējs un priežu sfings, kuru kāpuri mitinās un arī barojas no šiem kokiem. Taču kukaiņu pasaulē attiecībā uz skujkokiem ir arī labdari, un tās ir skudras, kuras pūžņu veidošanā kā vienu no materiāliem izmanto skujas.

Klausoties šo ierakstu, klausītāji var padomāt, ka pēc svētkiem savas eglītes var "atpušķot" un nest uz zooloģisko dārzu, taču Ingmārs Līdaka šādus piedāvājumus stingri noraida, pirmkārt, tāpēc, ka nevar zināt, no kurienes egles ir nākušas un arī svētku rotājuma paliekas dzīvniekiem var būt bīstamas.

Un nobeigumā kārtējo reizi atgādinājums, ka nevajag mežā augošu egļu zaros siet ābolus vai burkānu, jo parasti tās ir sintētiskās auklas, kas piesārņo mežu, un arī dabiskas izcelsmes aukliņas var kaitēt dzīvniekam, kad tas, kārumu ēdot, tādās var sapīties vai aizrīties.