Mūžzaļi, izturīgi un īpaši dažādu Eiropas tautu folklorā apdziedāti - tād ir skujkoki dabā, bez kuriem grūti iztēloties šodien labi pazīstamo ainavu. Kadiķis pat esot viens no senākajiem kokiem uz pasaules. Vai skujas ir unikāls izdzīvošanas mehānisms un palīdz kokiem pārciest pašus skarbākos laikapstākļus? Kā kokiem radušās skujas un kā skujkoki savulaik migrējuši uz ziemeļiem un pielāgojušies dzīvei skarbās ziemās, skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docente un pētniece Iluta Dauškane.

Gada koks – parastā egle

Mūžzaļš, priežu dzimtas koks, kas var izaugt teju 40-45 metrus, sasniegt 300 gadu vecumu, un plaši izplatīts koks visā Latvijas teritorijā – tā ir parastā egle, kura šogad pasludināta par gada koku. Par eglēm plašāk stāsta dendrologs, Dabas aizsardzības pārvaldes vadītājs  un Latvijas dendrologu biedrības pārstāvis Andrejs Svilāns.

Lai arī egle ir ierasts un, par laimi, visur mūsu dabā plaši redzams koks, tomēr, kā zināms, ja reiz kaut kas nominēts tam vai citam gada objekta statusam, tas arī izgaismo problēmas, kas saistītas ar šo koku. Tā ir arī parastās egles gadījumā: koka seklā skaņu sistēma, kuru ietekmē sausās vasaras un lielie vēji, un egļu  kaitnieki – mazas, bet rijīgas un viltīgas vaboles.

Parastā egle ir arī rūpnieciski nozīmīgs koks, bet, ja egļu audzes iepriekšminēto iemeslu dēļ samazinās, tad ražošanai šo koku vietā stāda to daudz izturīgākās Amerikas radinieces – duglāzijas, kas savukārt negatīvi ietekmē mūsu dabas bioloģisko daudzveidību.

Parastā eglei ir tikai viena suga, ja skatāmies uz Latvijā savvaļā augošajiem  kokiem, bet  mūsu botāniskajos dārzos un  audzētāju privātkolekcijās ir selekcionētas vairākas jaunas sugas, gan kā milzu plāceņi, gan kā  dāmu platmales, gan kā kompaktas  bumbiņas – tā krāšņi apraksta skujkokus Andrejs Svilāns un teic, lai nebūtu tikai bēdīgas ziņas par egli, varam acis priecēt ar izveidotajām dekoratīvajām šķirnēm.