Spiegi un spiegošana ir temats, kas allaž radis vietu gan filmu scenārijos un grāmatu lappusēs, gan drošības iestāžu dienaskārtībā, un, protams, arī ikdienišķās sarunās.

Drīzumā pirmizrādi piedzīvos Ginta Grūbes un Jāka Kilmi dokumentālā filma  “Spiegs, kurš mans tēvs”, kas vēsta par dubultaģentu Imantu Lešinski. Savukārt izdevniecība “Latvijas mediji” nule kā izdevusi somu žurnālista Marti Bakmana grāmatu “Spiegi”, kas vēsta par latvieti Mariju Emmu Tiltiņu – dobelnieci, kas, kā izrādās, vadījusi ievērojamu spiegošanas tīklu Padomju Savienības vajadzībām. Tas vedināja mūs skaidrot, cik daudz ir izpētīts par spiegiem un spiegu lietām Latvijā. Rraidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Latvijas Universitātes Vēstures institūta pētnieku Zigmāru Turčinski.

"Spiegošana ir tikpat veca, kā civilizācijas rašanās. Kad rodas  valstiski veidojumi, kad sākas nopietnāka karadarbība, kad gribas zināt, ko otra puse darīs, kādi ir nolūki. Pirmās ziņas par spiegošanu Latvijā ir sastopamas līdz ar rakstīto avotu par šo reģionu rašanos. Ar Indriķa hroniku 13. gadsimtā var atrast jau konkrētus piemērus par spiegošanu," atklāj Zigmārs Turčinskis.

Viņš pats vairāk ir pievērsies tēmai par spiegošanu pagājušā gadsimta 40.-50. gados, kad Latvijas valsts ir zudusi un kad šeit notiek bruņota pretošanās un patriotiski cilvēki no Rietumiem vēlētos uzņemt sakarus.

Filma par dubultaģentu Imantu Lešinski

Rīga, Maskava, Roma, Ņujorka – uz dažādām debess pusēm ir veduši latviešu izcelsmes dubultaģenta Imanta Lešinska ceļi. Strādājis kā žurnālists un redaktors, pēc tam savas zināšanas un prasmes pielietojis padomju varas pīlārā jeb Valsts drošības komitejā, visbeidzot no 60. gadiem sadarbojies ar ASV Centrālo izlūkošanas pārvaldi. Imanta Lešinska dzīves gājums un īpaši mūža nogale ir mīklaina ar daudziem neatbildētiem jautājumiem, bet daļu skaidro jaunā filma “Spiegs, kurš mans tēvs”. Stāsta  filmas idejas autors, producents un viens no režisoriem Gints Grūbe.

Valsts drošības komiteja, saīsinājumā VDK, bija viens no Padomju Savienības varas balstiem. Šai represīvajai struktūrai, kuras mērķis bija atbrīvoties no politiskā režīma pretiniekiem, laika gaitā dažādi mainījās nosaukumi, tāpēc līdztekus VDK pastāvēja arī agrīnais apzīmējums – čeka. Šīs struktūras valgos par sabiedrotajiem kļuva gan tie, kam šis režīms simpatizēja, gan tie, kuri, iespējams, to nemaz nevēlējās vai par to nenojauta.

Imants Lešinskis bija Aukstā kara dubultaģents, kura darbība ciešā veidā saistīta ar VDK, bet, neskatoties uz to, dzīves nogalē viņš publiski nāca klajā ar VDK darbību Latvijā izgaismojošiem faktiem. Ko mēs zinām par Imantu Lešinski un viņa profesionālajām gaitām? Gaidot 5. septembrī dokumentālās filmas „Spiegs, kurš mans tēvs” pirmizrādi par Imantu Lešinski un viņa meitas Ievas Lešinskas-Geiberes personisko stāstu par dzīvi spiega ģimenē, filmas idejas autors, producents un viens no režisoriem Gints Grūbe atklāj daudz vērtīgu faktu.