Bēgļu krīze, konflikti Ukrainā, tagad arī notiekošais pie Baltkrievijas robežas, kā arī darba meklētāji un apmaiņas studenti. Latvijā līdzīgi kā citviet pasaulē migrācija notiek. Tas rada neviennozīmīgu attieksmi sabiedrībā, ko pierāda arī nenes veikts pētījums, kurā skaidroti iemesli Latvijas iedzīvotāju attieksmei pret imigrantiem. Izmantojot eksperimenta metodi, pētnieki Latvijā skaidrojoši, ar kādiem starpkultūru stereotipiem ikdienā saskaramies. Pētniekiem ir arī ierosinājumi, kā mainīt šos aizspriedumus. Plašāk stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieki Mārtiņš Kaprāns un Andris Saulītis.

Trīs stāsti par iedzīvošanos trimdas vidē pēc Otrā pasaules kara

Latvietis nāk no dziedātāju un strādātāju tautas, reizi gadā lec pāri ugunskuram un visās ķibelēs lamā valdību – tā puspajokam pusnopietni esam radījuši stereotipu par mums pašiem. Bet kā, atskatoties pagātnē, kad Otrā pasaules kara beigās daudzi latvieši, glābjoties no padomju okupācijas, devās bēgļu gaitās, kā tad uz viņiem skatījās iedzīvotāji Zviedrijā, Vācijā, Austrālijā, Amerikā, Lielbritānijā? Ko nozīmē  būt citādam? Cik viegli viņiem  bija iejusties  jaunajā mītnes  zemē un  iejukt, vai gluži  otrādi, izcelties uz apkārtējo fona? Uzklausām trīs pieredzes stāstus.

Zuze Krēsliņa-Sila, bijusī Minsteres latviešu centra administratore, tagad dzīvo Latvijā, ir dzimusi ASV, vēlāk pārcēlusies uz Vāciju. Zuzes vecāki bēgļu gaitās ieradās Vācijas pilsētā Tībingenē,  kur kā studenti dzīvoja nevis  bēgļu nometnē, bet dzīvoklī.

Vēlāk vecāki aizceļoja uz Ameriku, kur abi cītīgi apguva angļu valodu. Līdztekus vēl bija vācu valodas prasme, tāpēc abi varēja turpināt studijas un tur veidot karjeru izvēlētajās profesijās. Tas, ka Zuze mazotnē runāja divās valodās - angļu un latviešu -  izcēla viņu skolasbērnu vidū.

Vēlāk, pārceļoties ar ģimeni uz Vāciju, Zuze, kura bija  izaugusi tajā raibajā Amerikas "zupas katlā", kā cittautiete saskārās ar nievājošu attieksmi no vietējiem.

Lai arī Zuze Krēsliņa-Sila pārsvarā kontaktējusies un strādājusi latviešu vidē Minsterē, tomēr arī viņa gadu gaitā ir piesavinājusies vāciešiem raksturīgās īpašības, piemēram, precizitāti.

Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēdētāja vietnieks, bijušā  Latvijas valsts prezidenta Gustava Zemgala mazmazdēls Mārtiņš Andersons ir dzimis Amerikā  un par sevi saka - kā amerikānis skaļāk runāju, biežāk smaidu un neesmu tik konservatīvs,  sastopot ko jaunu.

Mārtiņa vecvecāki, pēc Otrā pasaules kara ierodoties ASV, sākotnēji strādāja smagu fizisku darbu un viņu atvasēm, Mārtiņa vecākiem, skolas gaitas uzsākot, katram savā veidā bija jāiedzīvojas amerikāņu bērnu vidū - mammai galvaspilsētā Vašingtonā, tēvam - Napā, kas tagad zināma kā vīna dārzu teritorija.

Bizes kā piederība latviešu tautībai ir rotājušas nākamās runātājas galvu, kad viņa bija meitene. Šī matu rota, kleitas un skābu kāpostu smārds viņu padarīja par atšķirīgo zviedru vidē. Trešo stāstu par stereotipiem un piederību svešā zemē stāsta literatūrzinātniece un valodniece Aija Priedīte, kura četru gadu vecumā nonāca Zviedrijā.