Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunas ap un par šūnām un to, kā tās specializējas un pārtop dažādos audos un orgānos.

Nav nekāds jaunums un noslēpums, ka cilvēka organisms sastāv no neiedomājami daudzām šūnām, kas tuvplānā uzlūkotas atklāj daudz kā pārsteidzoša par to, kādi tad mēs īsti esam un kā funkcionējam. Bet kas nosaka to, ka vienas šūnas cilvēkā savulaik pārtapušas par smadzeņu šūnām, bet citas – par muskuļu vai asinsšūnām, un kā tad īsti šūnās “izvēlas savu likteni” -  jo vairāk par to uzzinām, jo vairāk gribas jautāt un turpināt izzināt. Tieši tāpēc studijā ir divas pētnieces, kas šūnu pasaulei ir tuvāk nekā daudzi citi – Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesore Una Riekstiņa un Rīgas Stradiņa universitātes Onkoloģijas institūta Molekulārās ģenētikas laboratorijas vadošā pētniece Inese Čakstiņa.

“Mēs kā ķermenis esam ļoti dinamiska sistēma, saskaitīt, cik šūnu ir cilvēka organismā nav iespējams, tas, ka tie ir triljoni, ir skaidrs,” atzīst Inese Čakstiņa.

“Ja salīdzinām ar kādu lielu ēku, vislielākā būve uz planētas ir Lielais Ķīnas mūris un tajā ir deviņi miljardi ķieģelīšu, tātad mēs pēc savas sarežģītības pakāpes esam daudz sarežģītāki nekā lielākā būve uz zemes. Tas ir apbrīnojami, kā šie triljoni šūnu spēj mijiedarboties un radīt to vienu veselumu, kas mēs katrs kā indivīds esam,” norāda Una Riekstiņa.

“Šūnu veidi ir ļoti dažādi. Jebkurus mūsu audus veido dažādas šūnas, katram orgānam ir jāveic dažādas funkcijas un to veic vesels šūnu kopums. Tas ir tāpat kā sabiedrībā, piemēram, augstskolā ir vesels mācību spēku kopums, bet mēs neesam visi vienādi,” skaidro Inese Čakstiņa.

"90 procenti mēs zinām, kādi šūnu veidi ir cilvēka organismā un kādas ir to funkcijas, bet nezināmais ir, kā viņas var mainīties vides faktoru ietekmē," atklāj Una Riekstiņa.

Mūsu zaļo “brāļu” spēja spēja izdzīvot radiācijas ietekmē

Lielās kodolkatastrofas cilvēces vēsturē, tostarp salīdzinoši nesenā avārija Černobiļā, raisījušas diskusijas arī zinātniekiem. Pagājušajā gadsimtā tapis daudz pētījumu par to, vai un cik lielas mutācijas uz dzīviem organismiem atstāj šādu avāriju augstais radiācijas līmenis. Ir skaidrs, ka cilvēkiem tas rada letālu efektu vai smagas komplikācijas, taču pārsteidz koku un citu augu sugu vienreizējā īpašība radiācijas zonās atjaunoties un piedzīvot pat vēl labāku attīstību. Ko spēj mūsu zaļie “brāļi” un ko nespējam mēs, cilvēki, par augu unikālo prasmi izdzīvot radiācijas ietekmē stāsta Latvijas Universitātes profesors, akadēmiķis, Latvijas Ģenētiķu un selekcionāru biedrības prezidents Īzaks Rašals, kā arī Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece Gunta Ķizāne.

Černobiļa ir kļuvusi teju par sinonīmu vārdam katastrofa. 1986. gada kodolkatastrofa izraisīja tūkstošiem vēža gadījumu, pārvērta kādreiz populāru teritoriju spoku pilsētā un padarīja teritoriju par aizlieguma zonu 2600 kvadrātkilometru platībā. Taču, neskatoties uz to, dzīvības formas Černobiļas aizlieguma zonā nav izzudušas. Vislielāko apbrīnu rada augu pasaule, kas triju gadu laikā atjaunojās pat tajās teritorijās, kurās radiācijas līmenis bija visaugstākais.

Pēc Černobiļas avārijas liela skujkoku meža teritorija spēkstacijas tuvumā kļuva spilgti oranža un gāja bojā, jo augstais radiācijas līmenis pārpludināja visu teritoriju. Blīvais mežs kļuva pazīstams kā "sarkanais mežs", jo koku adatas pēc saindēšanās pēcāk kļuva sarkanas, bet pats apgabals pārtapa tuksnesī. Taču 30 gadu laikā "sarkanais mežs" gandrīz pilnībā atjaunojies, un kādreizējo priežu vietā aug lapkoki, piemēram, sudraba bērzs.