Raidījumā Zināmais nezināmajā šoreiz no dažādiem aspektiem runājam par dzīvniekiem. Vispirms Zanes Lāces sižets par zivju taksidermiju, ar ko aizrautīgi nodarbojas Sarmīte Inberga - Petrovska.  Sarmīte  ar saviem darbiem ir arī  piedalījusies  taksidermijas čempionātos, pirms pāris gadiem Eiropas taksidermijas čempionātā Itālijā Sarmīte iesācēju grupā ieguva otro vietu. Savukārt Austrijā pasaules taksidermijas čempionātā ar bārdainā akmeņgrauža mulāžu profesionāļu grupā  viņa bija trešajā vietā. Kā top zivju izbāžņi jeb ieskats zivju skulptūru darināšanas tehnikā.

Savukārt kopā ar zoologu, bioloģijas doktoru Jāni Ozoliņu un Dabas aizsardzības  pārvaldes dabas uzraudzības un izglītības departamenta direktori Ilonu Vilni saruna par invazīvām dzīvnieku sugām un to radītajām problēmām. Kādas sugas ienākušas un turpina ienākt Latvijā. Un kādi dažādu dzīvnieku ceļi līdz mūsu zemei, kā tīšam un netīšām jaunas dzīvnieku sugas ievestas Latvijā.

Gan šakāļi, gan jenotsuņi, gan Amerikas ūdeles ir ietvertas invazīvo sugu sarakstā. Tajā bez jau nosauktajiem ierakstīti arī jenoti (redzēti Lietuvā – Kuršu kāpā), nūtrijas, Sika brieži, dambrieži, mufloni (tie mīt iežogotos zvēru dārzos, bet dažkārt mēdz izbēgt), no putniem – kormorāni jeb jūras kraukļi. Mednieki vēlējušies "melnajam sarakstam" pievienot arī pelēkos roņus un sudrabkaijas, jo tie nodarot lielus zaudējumus zvejniekiem, tomēr citi tam iebilduši.

Vēl arī stāsts par kādu radījumu, kas Latvijā ieradās pirms 71 gada. Kopš 1943. gada Latviju par savu mājvietu sauc jenotsuņi. Izmēros necilais dzīvnieciņš mūsu valsts teritorijā ienāca no Krievijas, lai gan Krievija nav jenotsuņa dzimtene. Tā meklējama Austrumāzijā - Ķīnas austrumos, Korejā, Vjetnamas ziemeļos, vairākās Japānas salās, arī Amūras baseinā un Usūrijas apgabalā. Tieši no Usūrijas jenotsuņus ieveda Krievijas Eiropas daļā, tāpēc labu laiku tos dēvēja nevis par jenotsuņiem, bet par Usūrijas jenotsuņiem. Tolaik tos speciāli ieveda un izlaida šejienes mežos, krūmājos, purvos, lai iedzīvotos un kļūtu par vērtīgu medījumu, lai varētu iegūt kažokādas – siltas un mitrumizturīgas.

Laikā no 1943. līdz 1954. gadam šī suga plaši tika gandrīz visā toreizējās Padomju Savienības Eiropas daļā. No turienes zvēri vēlāk nekontrolēti izplatījās tālāk rietumu virzienā. Atskaitot cilvēku un slimības, jenotsunim Latvijā nav nopietnu ienaidnieku. Plēsīgie zvēri jenotsuni ēd nelabprāt, jo tam ir specifiska miesas smaka un garša. Pats jenotsuns gan ir neizvēlīgs visēdājs.

Ziemā tas izmanto uzkrātās zemādas tauku rezerves, kuru daudzums rēķināms vismaz dažos kilogramos, lai gulētu dziļā alā siltā migā. Turklāt jenotsuņi guļ divatā, pieaugušie jenotsuņi - tēviņš un mātīte - ziemo kopā un nav nekāds pārsteigums, ka jau agrā pavasarī jenotsuņu mātītes ir mazuļu gaidībās. Jenotsuņi ir monogāmi dzīvnieki – uzticīgus pārus viņi veido uz visu mūžu.