Rotaļīgi, sabiedriski, trokšņaini dzīvnieki, ārkārtīgi veikli un skaistu kažoku - tie ir ūdri. Daudzviet pasaulē šī ir teju izzudusi dzīvnieku suga, jo savulaik bija nevēlamo dzīvnieku sarakstā. Latvijā vēl joprojām esam priviliģēti dzīvot līdzās šiem neparastajiem dzīvniekiem.

Raidījumā Zināmais nezināmajā sižetā stāsts par invazīvajām sugām Austrālijā. Niedru krupji, truši, lapsas – šie dzīvnieki vēl pirms pāris simtiem gadu Austrālijā nebija pazīstami. Par ienācēju sugu straujo vairošanas un virsrokas pārņemšanu šajā kontinentā, stāsta Daugavpils Universitātes Sistemātiskās bioloģijas institūta vadošais pētnieks, entomologs Maksims Balalaikins.

Arī ūdri ir kļuvuši par apdraudētiem dzīvniekiem. Kā tad dzīvo ūdri un kāpēc viņiem tik ļoti patīk rotaļāties. Izrādās, ka pauguru nogāzēs, gan vasarā (dubļainās un mālainās vietās), gan ziemā (sniegā un uz ledus), ūdri ierīko sev īpašus slīdkalniņus, no kuriem naktīs mēness gaismas apspīdēti, daudzas reizes pēc kārtas slidinās. Arī pieaugušie ūdri labprāt rotaļājas. Par to liecina vēl kāda viņu iecienīta nodarbe - savas astes galiņa tvarstīšana. Pakaļ savam astes galiņam ūdri dzenas gan uz sauszemes, gan jo īpaši azartiski viņi to dara ūdenī.

Saruna studijā par ūdriem un to monitoringu Latvijā ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošo pētnieku, bioloģijas doktoru Jāni Ozoliņu un bioloģijas zinātņu maģistri Karīnu Dukuli-Jakušenoku.

Pagājušā gada decembrī uzsākta ūdru darbības pēdu uzskaite vairākās «Natura 2000» teritorijās un dabas liegumos. Ūdru monitorings ilgs līdz 2015. gada jūnija otrai pusei.

Pīles, bebra un ūdra apvienojums - pīļknābis

Sauszemes iemītnieks, kas evolūcijas gaitā palīdis zem ūdens. Agrāk kažoka dēļ to medīja tik daudz, ka nu kļuvis par retu dzīvnieku - to var teikt gan par ūdru, gan kādu, kas Latvijas ūdeņos pavisam noteikti nav sastopams.

Pīļknābis ir interesants dzīvnieks, kas savā izskatā apvienojis pīles knābi, bebra saplacināto asti un ūdra kažoku un ķermeņa formu. Tas ir reti sastopams zīdītājs Austrālijas austrumos un Tasmānijā, Tāpat kā ūdrs, pīļknābis dzīvo gan ūdenī, gan arī uz sauszemes.

Šie zīdītāji ir apmēram pusmetru gari un to ķermeņa temperatūra ir nemainīga – nepilni 32 °C. Šādu temperatūru pīļknābji saglabā arī tad, kad ūdens temperatūra noslīd zem + 5 grādiem.

Pīļknābim ir tumši brūns apmatojums un tā biezā un gludā spalva labi pasargā to no samirkšanas. Ļoti spēcīgas šiem dzīvniekiem ir priekškājas – tās ir ar platām pēdām un stipriem nagiem. Turpretī pakaļkājas kopā ar plato asti pīļknābjiem kalpo par stūres iekārtu ūdenī. Šie dzīvnieki ne tikai lieliski peld, bet arī ļoti labi nirst, jo barību meklē tikai zem ūdens. Niršanu atvieglo tas, ka , atrodoties zem ūdens, pīļknābja acis, ausis un nāsis ir noslēgtas. Pīļknābis zem ūdens parasti uzturas 30 - 40 sekundes. Atpūta starp ieniršanas brīžiem ir īsa – tikai 10 - 20 sekundes. Ārpus ūdens pīļknābis atpūšas savā alā, kas parasti atrodas tuvu ūdens līnijai, turklāt ir labi maskēta – ieeja tajā ir paslēpta zem koku saknēm.

Ļoti interesants ir šī dzīvnieka knābis. Uz tā ir apmēram 4000 elektro receptoru. Pīļknābji līdzīgi kā delfīni spēj uztvert elektriskos impulsus. Savus upurus tie galvenokārt atrod, spējot uztvert citu dzīvnieku muskuļu darbības izraisītos elektriskos laukus. Šī spēja ir viens no instrumentiem, kas pīļknābim ļauj veiksmīgi medīt, jo tie spēj noteikt elektriskā lauka virzienu un attālumu līdz pat tā izejas punktam. Otrs “medību instruments” pīļknābjiem ir to ļoti jutīgā tauste, kas uztver mehāniskās spiediena izmaiņas ūdenī. Upurus pīļknābji, izrādās, spēj noindēt – šiem dzīvniekiem ir indes dziedzeri – tas ir meklējams pie pakaļkājas elkoņa locītavas. Inde ir pietiekami spēcīga, lai nogalinātu mazākus dzīvniekus, piemēram, nelielu suni, bet cilvēkam tā nav letāla, taču spēj izraisīt ļoti lielas sāpes. Tomēr visu laiku šiem dzīvniekiem indes dziedzeris nestrādā - inde izstrādājas tikai pārošanās sezonas laikā un tās galvenais pielietojums ir savstarpējo attiecību noskaidrošanā starp tēviņiem.

Lai arī pīļknābji ir veiksmīgi mednieki, tas nepasargāja viņus pašus no nokļūšanas medījamo dzīvnieku klāstā. Sava kažoka dēļ tie kļuva par ļoti iecienītu medību objektu 19. gadsimtā. Šobrīd to aizsardzības pasākumiem ir milzīga nozīme sugas tālākā saglabāšanā, jo zoodārzos pīļknābis vairojas ļoti reti, tāpēc to skaita palielināšanai sugas pavairošanas programmas nebrīvē īsti nav piemērojamas.