Sibīrijas pērle, mazā jūra – tā dēvē Baikālu, ezeru Krievijas tālajos austrumos, kas arvien vairāk piesaista neskarto ainavu un dabas brīnumu cienītājus. Pasaulē lielākā saldūdens krātuve, kurā ūdens ir tik dzidrs, ka ziemā, stāvot uz ledus var saskatīt tā gultni vairāku metru dziļumā. Viens no lielākajiem ezeriem pasaulē, tas ir arī dziļākais un senākais – aptuveni 25-30 miljonus gadus vecs. Ezers ar miljoniem gadu vēsturi var stāstīt gan par dzīvi uz planētas sensenā pagātnē, gan pārsteigt ar neparastu ainavu un bioloģisko daudzveidību šodien. Kādus noslēpumus sevī slēpj šis unikālais ezers, raidījumā Zināmais nezināmais atklāj ceļotāji Kristaps Veide un Olita Jakovele un Jēkaba aģentūras valdes priekšsēdētājs Uldis Alksnis.

"Baikāls ir kā galamērķis tīrradnis, gan dabas ziņā, gan cilvēku ziņā, kas tur dzīvo," atzīst Olita Jakovele. "Baikāls jāuztver kā liels enerģijas avots un ar viņu jāuztur labas attiecības."

"Likās, ka tas noteikti nav ezers, vēsa vēja pūsmu sajutu un enerģiju," bilst Kristaps Veide.

"Tur ir īpatnēja aura, kaut kas, kas ļoti piesaista, nav cilvēku, kas nokļuvuši pie Baikāla teiktu – man te nepatīk," atklāj Uldis Alksnis.

Un vēl - ja esi aizbraucis uz Baikālu un neesi tajā nopeldējies, tad neesi bijis Baikālā, lai arī ūdens salīdzinoši vēss visu vasaru.

Vissiltākais tur ir jūlijā, bet iesaka braukt jūnija beigās vai augustā, jo tad nav odu, jo ezera ūdens ir auksts.

Pamatiedzīvotāji tur ir burjati, daudz ir arī krievu, bet Sibīrijas krievi ir kā cita tauta nekā tie, kas dzīvo Centrālā Krievijā, uzskata Uldis Alksnis. Tie ir sibīrieši, gandrīz cita tauta, kas runā krievu valodā un ir ļoti viesmīlīgi.

Baikālā ietek vairāk nekā 300 upes, bet iztek viena.

Gadi nav šķērslis, lai apmeklētu Baikālu un redzētu turienes dabas krāšņumu.

Tur var nokļūt ar lidmašīnu, var nokļūt arī ar vilcienu Maskava – Vladivastoka apmēram piecu dienu laikā.