Naftas krīze, karš kaimiņos, zaļais kurss un politiski lēmumi, kurus daudzi gaidīja gadiem, piemēram, kā strauji pāriet no fosilā kurināmā uz atjaunīgiem resursiem. Šie visi procesi strauji mainījuši enerģētikas nozari Eiropā un nu jau arī citviet pasaulē. Taču vides nozarei radušās jaunas bažas un vides aizstāvji pasaulē ceļ trauksmi, ka pieaugošā atjaunīgo resursu izmantošana neņem vērā citus vides aspektus, piemēram, bioloģiskās daudzveidības samazināšanu. Vai tas nozīmē, ka klimata neitrālu politiku nevarēsim samērot ar citām dabas vērtībām, raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Pasaules dabas fonda Latvijā vadītājs Jānis Rozītis, Latvijas ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus un vides aizsardzības konsultants Rolands Ratfelders.

Savvaļas zirgi un govis palīdz saglabāt bioloģisko daudzveidību

Par savvaļas zirgiem būs dzirdējuši daudzi, taču tas nav stāsts tikai par romantisku dzīvnieku ganīšanos pļavās rīta agrumā. Iespējams, ka šobrīd Latvijā vairs nebūtu atsevišķu teritoriju, ja pirms vairākiem gadiem tajās uz dzīvi neapmestos dabiskie noganītāji - zirgi un govis. Kādā veidā tie palīdz atjaunot teritorijas un ar kādiem vēl citiem paņēmieniem dzīvnieki nāk talkā bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā?

Pape, Ķemeri, Engure, Dvietes paliene ir dažas no vietām Latvijā, kur jau labu laiku uzturas lielie zālēdāji - zirgi un govis. Tas viss tādēļ, lai teritorijas nekļūtu vienveidīgas un aizaugušās, bet gan, lai tajās saglabātos bioloģiskā daudzveidība. Par dabiskajiem noganītājiem šoreiz runāsim plašāk, taču vispirms par to, vai ir vēl kādi citi mehānismi, kā dzīvnieki varētu palīdzēt uzturēt bioloģisko daudzveidību. Ir gan, turklāt ne vien uzturēt sugu daudzveidību, bet arī saglabāt kādu biotopu kopumā. Var lasīt, ka, piemēram, Kalifornijā pret ugunsgrēkiem augsni palīdz saglabāt kazas, un līdzīgi skaidro Latvijas Dabas fonda biotopu eksperte Baiba Strazdiņa. Viens no skaidrojumiem ir šāds – ja degšanai bīstamās vietas izmīņā dzīvnieki, tad tiek atsegti augsnes laukumi, uguns nevar pārmesties uz nākamo augsnes slāni, un uguns bīstamības riski ir mazāki.

Vēl plašāk par mums Latvijā pazīstamajiem dabiskajiem pļavu noganītājiem – lielajiem zālēdājiem. Varētu rasties jautājums, kā tad šie dzīvnieki palīdz bioloģiskajai daudzveidībai, jo vai tie gadījumā pļavas nenobradā pilnībā? Baiba Strazdiņa skaidro – pirmais un pašsaprotamākais ir tas, ka šie dzīvnieki ēd zāli, tātad novāc lieko biomasu. Zāle un lielie zālēdāji ir attīstījušies vienā evolūcijas ciklā. Bija augi, un vienlaikus bija kāds, kas tos noēd. Tātad augi pie tā ir pieraduši, un tas pat būtu nepieciešams.