Kad aizsākās masu vakcinācija vēsturē Latvijā un pasaulē? Kā tā tika organizēta? Un, kāda bija sabiedrības attieksme pret to? Vakcinācijaas vēsturē ieskatāmies kopā ar Paula Stradiņa Medicīnas muzeja pētnieci
Ingu Vigdorčiku un Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības nodaļas Maģistra studiju programmas „ Sabiedrības veselība" vadītāju, profesori Anitu Villerušu.

Par mēra sērgu Latvijā interesējusies Zane Lāce.

Sērgas  pāri pasaulei  ir nākušas ne reizi vien, un, atskatoties vēsturē  uz mēri, redzam, ka  tas Latvijas teritorijā ir plosījies vairakkārt, taču lielāko postu tas  nodarīja 18. gs sākumā, kad 1709. -1711. gadā, mēra upura skaits bija aptuveni 230 tūkstoši cilvēku.  Daļa ļaužu  mēri uzskatīja par Dieva  sodu, daļa to saistīja ar  mitoloģiskiem  tēliem -   vieni uzskatīja, ka palīdz buramvārdi,  mācītāji no kanceles sludināja šķistāku dzīvošanu kā panaceju  lielajam mērim. Vairāk par tā laika cilvēku  uzvedību un šīs slimības  izpratni jautāju vēstures profesoram  LU Latvijas vēstures institūta  direktoram Gvido Straubem.

   1710. - 1711.gadā  Lielais mēris plosās  gan Vidzemē,  gan arī to izjūt Kurzemē un Latgalē, jo  kaitēm robežu nav.  Cilvēki šo lielo  nelaimi   pieņēma kā lietu, kas ir  jāpiecieš, varbūt  biežāk ir  jāiet  baznīcā, kaut gan  tanī pašā laikā  ir redzams pretējais - vilvēki cenšas ierobežot  kustību, kā teica  profesors Straube, - tā ir klasiska lieta 18. gadsimtā, tiklīdz ir kaut kāda epidēmija, tā  pirmais aicinājums ir nestaigāt  apkārt , bet  sēdēt mājās,  jo  jau tolaik  cilvēki saprata, ka šādu kustēšanās apkārt sekmē kaut kādu kaišu izplatīšanos, un arī  baznīcas  uzstādījums bija tāds, ka mācītāji  no kanceles ieteica lieki nestaigāt.

To, kā  cilvēki  mēģina cīnīties ar šo sērgu, varam redzēt tā laika  tautas ticējumos, ko  pagājušā gadsimta 20. - 30 gados savāca valodnieks un etnogrāfs Pēteris Šmits -  no buramvārdiem līdz praktiskiem padomiem, ka  jādzer  saberzti žurku kauli un jākvēpē  vecas ādas siksnas vai dažādi ārstniecības augi – Gvido Straube saka, ka  cilvēki meklē dažādas izejas, un  kvēpināšana  vai cita veida dabas produktu izmantošana, kas varētu pasargāt no šīs kaites, liecina, ka cilvēkiem ir tāda nojausma, ka tā ļaunā lieta  ir kaut kur  gaisā, un līdz ar to no tās ir kaut kā jāvairās, un šāda  kvēpināšanas metode  ir novērojama  gan 17. gan 18. gs.  kā ļoti populāra  un biežāk pieminēta. Kā teica Gvido Strabe, jau 18. gs tā pati luteriskā baznīca Vidzemē  bieži vien šo zāļu  sieviņu gudrības  apkopoja grāmatā, protams atmetot nost visus buramvārdus, bet izmantoja un pat popularizēja  tīri praktiskās  zināšanas  par augu  uzlējumiem, jo redzēja, ka citu kaišu gadījumā šī tautas medicīna palīdz.

Ne reizi  vien šajā raidījumu ciklā esam runājuši par to, kā dažādas sērgas dažādos laikos cilvēki ir skaidrojuši un kā ārstējuši, tāpēc no arhīva neliels fragments no ieraksta ar Paula Stradiņa  medicīnas vēstures muzeja pētnicibas nodalas vaditāju Mārtinu Vesperi  par  laužu skaidrojumiem lielajam mērim 18 gs sākumā

Kā teic  vēstures profesors Gvido Straube, tad  Liela mēra laikā  ir novērojamas arī citas metodes -  jau pieminētā  distancēšanās jeb izolēšanās. Ko jau ieraugām slavenajā Džovanni Bokačo darbā „Dekamerons”, kur arī mēra laikā cilvēki mūk no pilsētām uz vientuļām maz apmeklētām vietām. Un to arī Lielā mēra laikā  dara cilvēki šeit  -   mūk mežos, mūk grūti pieejamās vietās.  Neraugoties uz  zināšanu trūkumu par ārstēšanu - cilvēka prāts  strādā  pietiekoši  racionāli. Šeit mēs redzam  divas puses  -tāda kristīgā māņticība, ka kaite nāk kā atmaksa par grēkiem, tautas māņticība  un  no otras  puses – racionāli pasākumi, lai no kaites izvairītos - skaidro Gvido Straube, viņš  min, ka interesants ir vērojums par cilvēku  emocionālo attieksmi  šīs sērgas laikā -  ļoti biežā, dažādu grūti izskaidrojamu un  faktiski  pārciešamu. kaišu klātbūtne gan  viduslaikos  gan  jauno laiku sākumā,  kaut kādā veidā cilvēkus bija  nedaudz notrulinājusi  un līdz ar to  reakcija  bija  pat vienaldzīga -  sak -  nu  jā,  kārtējā sērga ir atnākusi, mēs to pārdzīvojumi, un dzīvojam tālāk, un nav ieraugāma liela gaušanās, ka tās ir  šausmas.

Ļoti drīz pēc  Lielā mērā mēs redzam, ka  par tos neviens nerunā un samērā ātri aizmirst. Dabiski, ka  cilvēka prāts ir tā  orientēts, ka  viņš  ātri izdzēš tās sliktas lietas, dabiski, ka nāk citas  jaunas problēmas, un tās noārda  veco problēmu paliekas. Tiklīdz kā problēma ir pazudusi, momentā no leksikas pazūd vārds mēris, tādas plašas diskusijas par mēri nav, ir tikai šī fakta konstatācija,  Un  biežākais fakts, kā lielais mēris tika pieminēts pēc tā beigšanās, ir  baznīcas grāmatas, kur mācītājs ieraksta savā  draudzē mirušos mēra laikā.