Valoda var būt tilts starp visatšķirīgākajām kultūrām, un tā var būt arī bīstamākais ierocis. Kādi priekšnoteikumi ļāvuši dažām valodām izplesties un pulcināt miljoniem un pat miljardiem tās lietotāju, un kāpēc citas valodas to nav spējušas? Kādas valodas dominējušas pasaulē vēsturē un kāpēc valoda ir tik vērtīgs instruments dažādiem politiskiem režīmiem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes sociolingvistikas profesore Ina Druviete.

"Par laimi valodu izzušanas temps ir samazinājies," sarunā atzīst Ina Druviete.

"Pašreiz latviešu valodas pozīcijas ir stabilas, mūs balsta gan augsta valodas izkoptība, bagātība, gan valsts valodas statuss, gan Eiropas Savienības oficiālais statuss. Tomēr ir daži, bet par kuriem mums noteikti jādomā," uzskata pētniece.

Tajā pašā laikā viņa norāda, ka ir svarīgi nodrošināt latviešu valodas prioritāti sabiedībā.

"Mums ļoti stingri jāšķir akcenti, vai mēs runājam par valodas lietojumu vai valodas kvalitāti. Un es

vispirms gribētu runāt tieši par to, cik ārkārtīgi svarīgi mums ir nodrošināt latviešu valodas prioritāti, un es teiktu, pat monopolu sabiedrībā. Jo neviena valoda nekad nav nogājusi no skatuves tādēļ, ka tajā ir bijuši daudz aizguvumu, tādēļ, ka tajā ir notikusi tā sauktā koda pārslēgšana.

Tā ir dažādu valodu elementu ieviešana vienā sarunā, kas mūsdienās ir daudz tipiskāka, nekā tas bija agrāk," norāda Ina Druviete.

"Ir ļoti, ļoti svarīgi uzsvērt to, ka pašreiz mums visiem spēkiem ir jānodrošina latviešu valodas dominēšana sabiedrības saziņā un arī neformālajā saziņā, arī tajās jomās, ko nenodrošina Valsts valodas likuma prasības. Un mums arī nevajadzētu baidīties no šīs dažādu valodu elementu sajaukšanās neformālā komunikācijā. Pašreiz pasaulē tiek ļoti aktīvi pētīts. (..) Mums ir jānodrošina, lai dzīvē īstenotos princips, ko Latvijā var pateikt ļoti vienkārši - latvieti runā latviski. Pašreiz tas kļūst kritiski," atzīst Inar Druviete.

"Ja kāds apgalvo, ka latviešu valodā kādu jēdzienu vai niansi nevar pateikt, viņš izraksta nabadzības apliecību nevis valodai, bet sev. Latviešu valodā ir pilnīgi viss, jo visas valodas, ja sabiedrības ir uz apmēram vienāda attīstības līmeņa, arī ir līdzvērtīgas izteiksmes ziņā. (..) Bet

viens no bīstamākajiem mītiem, kas vēl joprojām cirkulē mūsu publiskajā telpā, ir par to, ka dažas valodas ir it kā bagātākas, it kā krāšņākas. Tā nav taisnība, tā nevar būt taisnība, un šis uzskats ir ārkārtīgi bīstams.

Latviešu valoda ir tikpat bagāta kā lietuviešu, igauņu, angļu, vācu, franču valoda. Jā, atšķirīgas, un mēs arī no šīm valodām bagātināmies. Nav nekāda nelaime, ja sarunvalodā ar zināmu ironiju kāds arī pateiks kaut vai 'mitigēt', bet, ja tā būs vienīgā viņa izteiksmes forma un ja, piemēram, to lietos profesors auditorijā, runājot ar studentiem, tad jau sāksies problēmas," turpina Ina Druviete.

"Latviešu valodas nākotni noteiks tas, vai latviešu valodas runātāji būs pietiekami konsekventi un uzstājīgi, pieprasot savas valodas lietojumu sabiedrībā. Tas pašreiz ir kritiski."

Mednieku-vācēju kopiena sociālantropoloģijas skatījumā

Kultūra ir ne vien valoda, bet arī mūsu ikdienas rīcības, un daudziem prieku pirms dažām nedēļām noteikti radīja fakts, ka Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā tika iekļauta nacionāla mēroga tradīcija – sēņu vākšana un izmantošana.

Raidījumā nesen stāstījām par mednieku-vācēju gēna klātbūtni latviešiem un lietuviešiem, kas atklājies, apkopojot Latvijas iedzīvotāju genoma informāciju. Raidījumā gan krietni plašāk runājām par to, kā genoms var ietekmēt vienas vai otras valsts iedzīvotāju noslieci uz kādu saslimšanu, bet fakts par mednieku-vācēju gēnu sarunā ar Jāni Kloviņu mums ļāva viegli pajokot par latviešu vēlmi ik rudeni grozus piepildīt ar sēnēm, acīmredzot, šis ģenētiskās informācijas gabaliņš, nāk no šīs mednieku vācēju senās  kultūras.

Pēc  šīs sarunas  sastapāmies ar komentāriem par to, ka  tāda  sēņotāju gēna  nav un nevar būt, citi atkal nopriecājās, ka beidzot atklāts konkrēts cēlonis,  kas liek latvietim ik rudeni ņemt grozu un doties uz mežu sēņot. Lai uzklausītu arī otru pusi, aicinājām studijā Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru, sociālantropologu Klāvu Sedlenieku, kurš skaidro, kad ir runa par cilvēka darbību un nevis iedzimtām īpašībām un kā cilvēces vēstures attīstības gaitā mēs pārņemam informāciju no iepriekšējām paaudzēm un ko iemācāmies dzīves laikā.