Pievēršamies Latvijā veiktam pētījumam par vardarbību, tiesībām un sabiedrības atbildību pret bērniem 20. gadsimta sākumā. Citi laiki, citi tikumi - mūsdienās teju neaptverami. Tā varētu dēvēt Rīgas apgabltiesas vēsturiskās krimināllietas par personu apsūdzībām bērnu spīdzināšanā. Bieža un cietsirdīga pēršana un sišana no vecāku vai aizbildņu puses bija plaši izplatīta parādība 19. gadsimta beigās 20. gadsimta sākumā Vidzemē. Kā uz to reaģēja sabiedrība un tiesībsargājošās iestādes? Plašāk skaidro pētījuma autore - vēsturniece, Latvijas Nacionālā arhīva vadošā pētniece Ineta Lipša.

Brīdinām, ka sarunas gaitā ir pieminēta fiziska vardarbība un dzirdētais var būt nepatīkams!

Vēsturniece Ineta Lipša analizējusi Rīgas apgabltiesas krimināllietas par personu apsūdzībām bērnu spīdzināšanā ar mērķi detalizēt no literatūras zināmo apgalvojumu par to, ka fiziska vardarbība pret bērniem, piemēram, bieža un cietsirdīga pēršana un sišana no vecāku vai aizbildņu puses bija plaši izplatīta parādība 19. gadsimta beigās 20. gadsimta sākumā Vidzemē. 

Šajā laikā spēkā esošā likumdošana vardarbību ģimenē definēja par patriarhālās ģimenes iekšējo lietu, tāpēc pie kriminālatbildības par cietsirdīgu izturēšanos pret bērniem, vecāki un aizbildņi tika saukti tikai ārkārtīgas nežēlības gadījumos. Noskaidrojot, kā apsūdzēto un liecinieku liecībās atspoguļojas viņu priekšstati par to, cik lielā mērā fiziskā vardarbība pret bērniem uzskatāma par, viņuprāt, nepieciešamu, pētniece secināja, ka bērnu biežu pēršanu laikabiedri uztvēra kā audzināšanas instrumentu. Par to, ko tolaik uzskatīja par biežu, liecina viens no laikabiedru  konstatējumiem, ka bērna nopēršana 2-3 reizes nedēļā netika uzskatīta par biežu pēršanu.

--

Zinātnes ziņās stāsts par nešpetno dzīvnieku jenotu.

Visai nešpetnais dzīvnieks jenots, kurš kaut ko izvanda cilvēku mājokļus vai to tuvumā, savā ziņā jau kļuvis par folklorizētu tēlu un izmantots arī kino.

Jenots ir visēdājs, tas apdzīvo Ziemeļamerikas kontinentu, arī Panamas areālu, savukārt Eiropā un Japānā tā ir ievazāta suga. Tādējādi nav pārsteigums, ka jenota uzvedība jau gana ilgu laiku ir pētnieku uzmanības centrā, un tam pavisam nesen pievērsušies arī pētnieki no Britu Kolumbijas Universitātes Vankūverā, Kanādā, aprakstot savus secinājumus žurnālā “Dzīvnieku uzvedība”.

Saskaņā ar pētnieku apgalvojumu jenoti nav tikai labuma meklētāji, dzīvnieki ir patiesi zinātkāri, un tāpēc ir gatavi risināt sarežģītus uzdevumus. Kas par to sakāms pašmāju pētniekiem? Uzklausām Latvijas Nacionālā dabas muzeja zooloģi Intu Langi. Viņas vērtējums par publikācijas atziņām.