Nelāgs mantojums no padomju laikiem ir piesārņotās vietas. Pagājušajā gadsimtā vides aizsardzība un atkritumu apsaimniekošana lielā mērā balstījās uzskatā - prom no acīm, tātad likvidēts. Šodien droši varam apgalvot, ka nekas dabā nepazūd un noteikti tās ir vielas, kuru ķīmiskā uzbūve neļauj tām sadalīties ne 10, pat ne 100 gadu laikā. Cilvēkus satrauc, kur paliek šis vēsturiskais piesārņojums, kāds ir tā ceļš gruntsūdeņos un ko ir plānots ar to iesākt? Rūpniecība, sadzīves atkritumi, militārās bāzes - vai šis piesārņojums tiek savākts un kā tas ceļo pazemes ūdeņos un augsnē? Plašāk skaidro Valsts Vides dienesta projekta "Piesārņoto vietu pārvaldības modeļa digitālā transformācija" administratīvā vadītāja, sanācijas projektu eksperte Madara Zingere un ģeologs, Latvijas Universitātes vadošais pētnieks Andris Kalvāns.

Vai cilvēka organismam vajadzīga palīdzība cīņā ar toksīniem?

Detokss ir kļuvis par modes vārdu, kuru nekautrējas lietot ne pārtikas un uztura bagātinātāju ražotāji, ne influenceri. Tie sola palīdzēt atbrīvoties no toksīniem cilvēka organismā, kurus rada mūsu laikmeta dzīvesveids un pārtika. Taču vai mūsu aknām un nierēm ir vajadzīgi šādi detoksa kursi un cik tie ir zinātniskos pētījumos balstīti.

Internetā un dažādos žurnālos itin bieži var sastapties ar stāstiem, ka ir nepieciešams sevi atindēt, attīrīt no toksīniem jeb uztaisīt tā saucamo detoksu. Dāsni tiek piedāvātas receptes un paņēmieni, kā to izdarīt, aizmirstot, ka cilvēkam šādu atindējošo funkciju veic viens no iekšējiem orgāniem - aknas. Un tomēr - vai sanāk, ka stāstos par detoksiem nav neviena patiesības grauda, vai varbūt mēs vienkārši nepareizos vārdos saucam organisma atpūtināšanu? Mītus palīdz izgaismot infektoloģe, hepatoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedras docente Sniedze Laivacuma. Viņa iesākumā stāsta par aknu šūnām hepatocītiem un citiem mehānismiem, kas mums dabiski atindē organismu.