Ārkārtīgi radošs, bet neredzams darbs, kura augļus aplūkojot, nemaz nenojaušam - kas te darīts, kurš to paveicis. Tā ir vēsturisko priekšmetu restaurācija. Rīgas Kuģniecības un vēstures muzejā skatāma izstāde “Cilvēka pieskāriens. Restauratoru darbu izstāde”, kas veltīta tieši restauratora darbam. Kā laika zoba iegrauztās senlietās "iepūst" jaunu dzīvību, izdarīt to prasmīgi un ar cieņu pret autoru un laikmetu, kad tas tapis? Un kā saglabāt šīs senās vērtības nākamajām paaudzēm, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Restaurācijas nodaļas vadītāja, stājgleznu restauratore-vecmeistare Ineta Augustina un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Keramikas, stikla un porcelāna restauratore-vecmeistare Jana Lībiete.

Veco kino lenšu restaurācija

Filmu  mazgā speciālā šķīdumā, tad lentu ieskenē datorā un tad sākas sarežģīts darbs, lai pielāgotu vajadzīgo krāsas toni un nepārkāptu to trauslo robežu, un restaurēto filmu nepārvērstu par pārlieku izskaistinātu darbu. Ielūkojamies apjomīgā filmu restaurācijas ceļa vienā posmā.

Pārbauda visas lentas, tad tās digitalizē, sagatavo skenēto failu un tas tālāk  iet uz pēcapstrādi, kur speciālisti, strādājot ar īpašām datorprogrammām, veic krāsas un skaņas korekcijas. Tā vienā teikumā var aprakstīt garu un komplicētu darbu pie kinofilmu restaurācijas.

Ir neiespējami īsumā izstāstīt kinolentes odiseju no momenta, kad tā tiek izņemta no glabāšanas kārbas, līdz brīdim, kad skatītājs redz, piemēram, „Vella kalpus” „Limuzīnu Jāņu nakts krāsā” vai animācijas filmu „Si-si-dra”.

Par kino lenšu restaurāciju stāsta Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva direktore Dace Bušante, filmu studijas „Lokomotīve” kino restaurators  Pēteris Sudakovs un Kinofotofonodokumentu arhīva digitalizācijas nodaļas  vadītāja vietnieks Rūdolfs Henčels.