Daudzi no sentēvu ticējumiem vairs neatbilst patiesībai. Pirtsslotas esot jāsasien līdz Jāņiem – šogad ap Jāņu laiku bērziem vēl lapas nebija kārtīgi nobriedušas, vasara pamatīgi kavējās. Savukārt rudeņi mēdz būt gari un saulaini, labojot siltuma rekordus un arī jau piesauktos ticējumus, kas māca, kad sēt un kad pļaut. Viens no izskaidrojumiem šādai dabas neprognozējamībai – klimata pārmaiņas, sauktas arī par globālo sasilšanu. Vai tās ir tikai cilvēka saimnieciskās darbības sekas, vai cikliski vērojama parādība zemeslodes vēsturē, uz ko mums jābūt gataviem, un vai kopš astoņdesmitajiem gadiem veiktie vides aizsardzības pasākumi ir nesuši augļus. Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Dabas ģeogrāfijas katedras profesore, ģeogrāfijas doktore Agrita Briede un LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes, Ģeomorfoloģijas un ģeomātikas katedras vadītājs, profesors Vitālijs Zelčs.

Latviešu polārpētnieku ekspedīcija Islandē

Ja purvā ir akači un ūdenī atvari, tad mūžīgā sasaluma zonā ledāja virsmā tumšas acis zibina ūdens rijēji jeb mulini. Izmēros tie var būt no dažiem desmitiem centimetru līdz pat vairākiem metriem. Polārpētnieki no Latvijas dodas uz šādām vietām, lai tuvāk izpētītu ledāja biezumu un ūdens kanālus tajos. Nule no no ekspedīcijas Islandē atgriezušies Latvijas polārpētnieki. Par ledāju pētīšanu Islandē stāsta LU ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes ģeologi Kristaps Lamsters un Jānis Karušs.

Ledāju pētnieku komanda Islandē. No labās: Kristaps Lamsters, Jānis Karušs, Dāvids Bērziņš, Aleksandrs Vlads.
 

Radiolokācijas mērījumu veikšana uz Mulajegidla izvadledāja. Priekšplānā redzams ūdensrijējs – gandrīz vertikāla šahta ledājā, kurā noplūst virsledāja kušanas ūdeņi.
 

Skats no ledāja uz deglaciēto teritoriju ar pieledāja ezeriem, starp kuriem paceļas klaipveida pauguri – drumlini. Paralēlie vaļņi starp ledāja malu un ezeru ir flūtingi, kuri norāda uz ledāja kustības virzienu pēdējo ledāja uzplūdu noslēguma posmā.

Ūdensrijējs ar labi redzamu zilo ledu, kurš veidojas noblīvējoties firnam (tas ir vairāku gadu laikā sablīvējies un pārkristalizējies sniegs). Šāds ledus gandrīz nesatur gaisa burbuļus, līdz ar tas absorbē lielāko daļu redzamās gaismas spektra,izņemot zilo gaismu, kura tiek atstarota.
 

Kāpēc ledāji kūst?

Aizvien vairāk lasām satraucošas ziņas par ledāju kušanas apjomiem: nule "National Geographic" piesaistītie zinātnieki nolēmuši zīmēt jaunus pasaules atlantus, jo pašreizējie vairs neatbilst patiesībai - izkusušo ledāju apjoms pieaudzis acīmredzamā izmērā.

2014. gadā "National Geographic" veidotā atlanta 10. izdevumā atkal jāveic izmaiņas Arktikas okeāna atveidošanā, jo to patreizējais novietojums kartē vairs neatbilst patiesībai. Kopš 1970. gada Arktikas ledāja apjoms ir samazinājies par 12 % katrā desmitgadē, Arktikas ledājiem kļūstot aizvien plānākiem, tie kļūst aizvien irdenāki, neaizsargātāki, attiecīgi – kūst aizvien neapturamāk. Samazinās pasaules saldūdens krājumi, uzsilst pasaules okeāns. Vizuāli Arktikas ledāju kādreizējās un patreizējās robežas salīdzināt iespējams, ielūkojoties “ National Geographic” mājas lapā, ziņu sadaļā. Taču zinātniekus satrauc arī Antarktīdas ledāji, kuru kādreiz tik stabilie apgabali kopš 2009. gada sākuši atdalīties un kust, tādējādi katru gadu piepildot pasaules okeānus ar 55 miljardiem litru ūdens! Diezgan ievērojams daudzums.

Bet katram mākonim ir zelta maliņa - kūstošais ledus ir bagātīgi klāts “zviedru galds” daudziem ūdens iemītniekiem. Kūstošie Antarktīdas ledāji satur daudz dzelzs, kas sniedz barību fitoplanktonam, kas turpretim ir pamatbarība zivīm un kriliem, un beigu beigās sniedz barību lielajiem ūdens dzīvniekiem - pingvīniem, roņiem. Šādas dzīres notiek Antarktīdas ledājiem tuvajos ūdeņos, kuri nekad neaizsalst un pētnieki prognozē, ka nākotnē šīs Antarktīdas piekrastes barības ziņā būs aizvien bagātīgākas.

Ledāji kūst, ne tikai abos zemes polos. Pasaules ledāju novērošanas dienests, kas atrodas Šveicē, paziņojis, ka pēdējo desmitgažu laikā novērota līdz šim nepieredzēta ledāju kušana un globālās klimata pārmaiņas visvairāk skar Alpu un Aļaskas ledājus. Šļūdoņu biezums šobrīd ik gadus sarūk par pusmetru līdz metram - divas trīs reizes straujāk nekā attiecīgi vidēji 20. gadsimtā. Paredzams, ka līdz 2050. gadam izzudīs 75 % ledāju Šveices Alpos. Andermates slēpošanas kūrorta vadītāji Šveicē plāno apsegt Guršenes ledāju, populāru slēpošanas vietu, vasarā pārklājot to ar milzīgu izolējošu plastmasas aizsargslāni, lai apturētu tā slīdēšanu un kušanu.

Alpu skaistums, pirmām kārtām, ir prieks acīm un slēpotājiem, bet vairāk nekā miljards cilvēku, īpaši Āzijā un Dienvidamerikā, pāri par pusi dzeramā ūdens iegūst no sezonālās sniega un kalnu šļūdoņu ledus kušanas, un no tā diezgan burtiski atkarīga viņu izdzīvošana. Iepriekšējā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām konference notika Peru galvaspilsētā Limā, tā ir pasaulē otrā lielākā galvaspilsēta, kas atrodas tuksnešainā vidē un ir ļoti atkarīga no ledājiem irigācijas sistēmas uzturēšanā un ūdens enerģijas iegūšanā. Pēdējo gadu laikā ledāju kušana bijusi straujākā 120 gados, kopš tiek veikti sistemātiski zinātniskie novērojumi un, iespējams, pat vēl daudz ilgākā laikā. Tiesa gan, tai pat laikā pētnieki atzīst, ka Norvēģijā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, neraugoties uz negatīvajām globālajām tendencēm, bijis vērojams dažu šļūdoņu mēļu pieaugums pat par simtiem metru, kas skaidrojams ar vairākām sniegainām ziemām. Tomēr, salīdzinot ar 19. gadsimta beigām, arī šie ledāji bija atkāpušies pat par vairākiem kilometriem, un to samazināšanās ir vērojama pat neizdarot mērījumus. Pietiek vienkārši salīdzināt fotogrāfijas ģimenes albumā – mana ģimene un ledājs pirms gada un mana ģimene un ledājs tagad. Pats satraucošākais, ka daudzos reģionos šāda strauja ledāju kušana izraisa jaunu kušanas dinamiku, kas var nozīmēt, ka ledāji turpinātu sarukt pat tad, ja klimats – tā pēkšņi, rīt uz brokastlaiku - nostabilizētos.